Agnese Neija. Kultūras mantojuma pārvaldība Alūksnes novadā

Uz Alūksni devāmies, lai aplūkotu Bānīša stacijas ekspozīciju, bet tad sapratu, ka par visu Alūksnē redzēto jāraksta un uz to jāskatās kompleksi. Alūksnes novadā ir pilis, muižas, pilskalni, baznīcas, dabas objekti, parki u. c., un, kaut arī visu, protams, vienā dienā aplūkot nespējām, vislabākā lieta Alūksnē man šķita tā, ka šeit ieguldījumi kultūras mantojumā likās sevi attaisnojam, jo pilsēta bija pilna gan ar tūristiem, gan aktīviem vietējiem, kas izmantoja atpūtas iespējas pie ūdens, krogi bija tik pilni ar cilvēkiem, ka bija pat grūti atrast brīvu galdiņu. Tas likās pierādām, lūk, uzskatāmi redzams kultūras mantojuma ekonomiskais potenciāls.

Alūksnes novads ir bagāts ar dažāda veida kultūras un dabas pieminekļiem, arī ar novada pārvaldītāju iecerēm tos atjaunot, labiekārtot, sakopt un arī ar idejām piedāvāt saviem apmeklētājiem tādu kā kultūras visēdāja ēdienkarti, kurā ir viss – sākot no izklaides, beidzot ar muzejiem. Uzsākot šo ierakstu, vēlējos izpētīt tos dažāda mēroga projektus, kuros Alūksne piedalās un, kas tieši vai netieši ir saistīti ar kultūras mantojumu, taču tas izradījās neiespējami, jo tādu ir pārlieku daudz. Radies iespaids, ka Alūksne izmanto katru iespēju un dažādus finanšu avotus rūpēs par sava kultūras mantojuma saglabāšanu un pieejamību. Ar šo savu skatījumu Alūksne pēdējos gados ir kļuvusi citu novadu starpā pamanāma. Novada pārvalde piedalās vairākos lielos projektos un šo potenciālu kvalitatīvi ne katra pašvaldība var piepildīt.

 

Muzeji

Man prieks, ka Alūksnes apskati sākām ar Bānīti. Alūksnes Bānīša stacijas ekspozīcija (satura koncepcijas autore Ineta Zelča Sīmansone, dizains – H2E), kas 2019. gadā ieguva SEGD Global Design Awards divas galvenās balvas – 2019 Global Design Awards/Honor un konkursa galveno balvu Best of Show, patiesi ir ļoti, ļoti laba, kaut arī ne bez trūkumiem. Labākā lieta, ko saskatu, – fiziskā telpa šeit kļūst par tādu kā ietvaru, simbolu mentālajai telpai. Kā skatītājam ir viegli ar skatienu aptvert visu telpu, tikpat viegli viņš spēj izveidot un paturēt priekšstatu par zināšanām, informāciju un iespaidiem, ko šeit var gūt. Tas ir kā iepazīties ar satura rādītāju pirms iepazīsties ar tekstu. Informācijas šeit nav daudz, bet pietiekami un tā labi ieguļas prātā. Tādejādi dizains šeit gandrīz perfekti kalpo ļoti pārliecinošam stāstam, kurā ir labi salikti uzsvari. Jūtams, ka daudz strādāts pie detaļām, piemēram, informācijas lakoniskuma un tiešuma, viegluma. Daudz piedomāts pie vides pieejamības, šoreiz gribu izcelt ārpusē redzēto novietni velosipēdiem un, pat nezinu kā to nosaukt, varbūt velosipēdu apkopes iespēju stendu? Šai novietnei ir nojume, proti, tā atrodas ēnā. Vai esat kādreiz ceļojuši ar velosipēdiem? Šādā gadījumā velosipēda riepām ir risks pārkarst saulē, jūsu smagajās velosomās noteikti atrodas pārtika, kas var sabojāties, jūs esat noguris no ceļa un vēlaties atpūsties ēnā. Tamlīdzīgu piedomāšanu par būtībā tik marginālu ceļotāju grupu neesmu redzējusi pat daudzviet ārzemēs, kur velo ceļotāju ir nesalīdzināmi vairāk.

Kā trūkumu atzīmēju divas lietas – nav skaidrs, kādēļ nedaudzie eksponējamie priekšmeti ir tik pamatīgi jāieslēpj finiera kastēs (vai kāda no plaknēm nevarēja būt caurspīdīga?), padarot to aplūkošanu līdzīgu lūrēšanai pa atslēgas caurumu? Pirmkārt, visi šie priekšmeti ir diezgan masīvi un tādēļ kļūst grūti aplūkojami, otrkārt, priekšmetu masivitāte šeit ir to dizaina savdabība, kuru mēs nerespektējam, piedāvājot tos aplūkošanai šādā veidā, un, treškārt, noteikti ir ļaužu grupas, kurām tas ir sarežģīti, piemēram, augumā mazākiem cilvēkiem, grūtniecēm u. tml. 

Cita lieta – pieturas. Jāatzīst, ka es pilnībā nenoklausījos un nenoskatījos nevienu. Visiem klausām un skatām gabaliem visos muzejos būtu jābūt aprīkotiem ar funkciju “ieslēgt no sākuma”. Tas novērstu pastāvīgo murdoņu un troksni ekspozīcijā, kā arī piešķirtu šiem pieturu klausām stāstiem viengabalainību un struktūru. Nav jēgas tajā, ka dzirdu kaut ko no vidus, kas visticamāk beidzas vidū, es vēlos dzirdēt saturu, nevis valodu. Turklāt, sēžot tajos stilīgajos krēsliņos, attēls sāniski nav redzams. Veicot eksperimentu, secināju, ka vajadzīgs vismaz 1–1,5 metra frontāls attālums, lai tāda izmēra attēlu normāli aplūkotu. 

Alūksnes muzeja apmeklējums Jaunajā pilī? …nopūšos. Profesionāla katastrofa. Muzeja darbiniece nespēja atbildēt ne uz vienu jautājumu. Visas muzeja telpas bija slēgtas, un gaisma tajās izdzēsta. Apmeklējums norisinājās tādejādi, ka mūsu pavadone skrēja mums pa priekšu, žvadzināja atslēgas, ieslēdza gaismas, meklēja grāmatas, lai es pati varētu izlasīt sev interesējošās atbildes, un, protams, pati mūs modri uzmanīja. Uz grīdas salīmētie marķieri, kam vajadzēja nodrošināt distanci starp apmeklētājiem, izskatījās stulbi muzejā, kur pat sestdienas vidū bijām vienīgie. Ģimenes biļete mums maksāja vairāk nekā Bānītī. Tas, ka cenā bija iekļauts ledus pagraba apmeklējums ar neko un torņa apmeklējums ar Edvīna Šakaļa meistardarbu izstādi “Iezvanos zvanā”, kas būtībā izrādījās komerciāla izstāde ar ķebļiem, griliem un kamīna piederumiem, ir nepieņemami. Pamatekspozīcija ir haoss, kur starp arheoloģiskajiem priekšmetiem iedrūzmēti padomju laika sadzīves priekšmeti, būvdetaļas, labas mēbeles un, nebaidīšos teikt, nožēlojami vēsturisko tērpu atdarinājumi, radīti… kādam nolūkam? Ir jūtams, ka krājumā šeit ir labi priekšmeti, taču prasme radīt uz to bāzes vienotu stāstu vai labu interpretāciju līdzvērtīga nullei, kaut arī ekspozīcijas nosaukums “Laikmeta mielasts”, kas pieteikts kā “vienotā vēstures un arheoloģijas ekspozīcija, kur pie lielā mielasta galda satiekas laika periodi no aizvēstures līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai”, izklausās diezgan labi. Vismaz par reklāmas iespējām muzejam ir priekšstats. 

Šeit nav vērts atsevišķi pieminēt ne saturu, ne dizainu, par pretenzijām interpretēt kādus aktuālus sabiedrības notikumus vai atspoguļot plašākus kontekstus, pat nav ko runāt. Interesants šajā muzejā ir tikai tas, ka labi redzami dažādu laiku uzslāņojumi – daļa no tās ekspozīcijas, kāda tā bija padomju laikos ar perfekti restaurētiem priekšmetiem; padomju etnogrāfijas bums, kas sākās divtūkstošajos, vēsturisko tērpu atdarinājumi noteikti vēl pavisam jauni – rāda to ideju nabadzību, ar kādu daļa muzeju piedalās VKKF projektu konkursos.

Vēl par labo vai vismaz interesanto. Potenciāls ir stāstam par lellēm “No trimdas Latvijā – Austras Lindes 120 tautu meitu miniatūras”, tomēr veidots bez izdomas. Lelles, katrai no kurām darināts unikāls novadam atbilstošs tautastērps, sastūķētas stikla plauktos kā preces lielveikalā, tātad pilnīgi pretēji to veidošanas iecerei. Stāsts par cilvēku šeit kļuvis otršķirīgs, ja vispār pastāv.

Interesanti ir padomju laika tēlniecības objekti, no kuriem varētu izveidot labu izstādi, bet tā vietā tie vienkārši aizņem kādu pagraba kaktu. Interesants būtu stāsts par vīru, kurš deponējis muzejam fantastiskas guļamistabas mēbeles. Tieši par viņu, nevis par to, kāda būtu varējusi izskatīties guļamistaba pilī. 

Izskatās, ka muzejs sirgst ar tādu kā hiperaktivitāti, cenšoties runāt uzreiz par visu, ko spēj, – aizvēsturi, padomju laikiem, Fītinghofiem, mēbelēm, pili, metālkalumiem, Leo Kokli, trimdas personībām, un visu to darot bez idejām un profesionālas pārliecības.

Par attaisnojumu Alūksnes muzejam varu teikt, ka tas iezīmē kādu problēmu, kas piemīt daudziem muzejiem Latvijā, proti, ko darīt ar šīm postpadomju krātuvēm, padomju arhitektūras sacūkotajās pilīs un kultūras namu otrajos stāvos, kuras, starp citu, visas ir akreditētas? Ar faktu, ka profesionālu muzeja darbinieku šeit nav un laikam nedabūt? Ar faktu, ka vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, lai kaut ko tajos mainītu, vai vismaz tālu redzoša ideja, kuru sistēmiski realizēt? Uzcelt jaunu muzeju ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā radoši atrisināt šādu muzeju problēmas. Šeit problēma ir arī tā uzslāņošanās, kas gadu gaitā pārklājusi ne tikai muzeju, pili un krājumu, bet galvenais – domāšanu. Muzejs šeit nekoncentrējas ap ideju, bet pats ap sevi un sevis eksponēšanu. Taču esmu pārliecināta, ka novadā, kas radījis Bānīša ideju, var atrast atbildi arī uz šo jautājumu.

Domājot par tādu muzeju perspektīvu, es sajūtu, ka līdzšinējā muzeju akreditācijas sistēma uzliek šo problēmu atrisināšanai un muzeju izaugsmei ierobežojumus. Kādā no saviem senākajiem ierakstiem izteicu domu, ka muzeju akreditācijai ir jāreducējas uz krājumu. Un šī bija tā reize, kad to atcerējos. Teorētiski Alūksnes gadījumā visu, kas šobrīd ir “muzejs”, es pārvērstu par krājumu, kura eksponēšanas vajadzībām būtu nepieciešama jauna/atjaunota, labi aprīkota viena liela izstāžu telpa, kur ar pieaicinātiem kuratoriem veidot 2–4 labas un mūsdienīgas krājuma izstādes gadā. Un viss. Muzejs iegūtu laiku, lai nodarbotos ar pētniecību, krājuma apkopšanu, krājuma pieejamību, un pils oriģinālo daļu un detaļu eksponēšanu.

 

Muižu parki

Man pilnīgi nezināma joma, par kuru vispār sāku sīkāk domāt, tikai pateicoties Alūksnei. Neteiksim, ka Latvijā nav intereses par veco muižu parkiem. Ir. Taču, ko darīt un kā eksponēt, ja var lietot šo vārdu, vecas muižas parku – šeit dzirdēts vēl mazāk profesionālu diskusiju nekā muzeju studiju kontekstā. Praksē esmu novērojusi vairākus variantus. Pirmais – sakopt, iztīrīt, nobruģēt dažus celiņus, ielikt bērnu rotaļlaukumu. Otrais variants – censties saglabāt parku kā parku, tā kā to saprotam mūsdienās – ar mūsdienīgiem augu grupējumiem, sarkanām un zilām krāsām, nelieliem augu grupējumiem, ugunskuru vietām un citām civilizācijas saliņām. Trešais variants – censties saglabāt autora vai īpašnieka ideju par dārzu vai laikmetā valdošo izpratni par dārzu, atjaunot to. Vēl ir dažādi starpvarianti un arī neskaitāms daudzums problēmu, kas saistās ar potenciālu ieceri šādu parku atjaunot, – zemes īpašums vairs nepieder vienam īpašniekam; atrodas vidi degradējošas vai vispār citas nepiederošas ēkas, ierīkošanas un uzturēšanas dārdzība, nepieciešamība ienest parkā mūsdienām atbilstošu komfortu – apgaismojumu, tualetes, auto stāvlaukumu. Redzējuma trūkums.

Neesmu daudz lasījusi par pieejamiem speciālistiem, kas līdzīgi profesionāliem restauratoriem spētu pieņemt labāko lēmumu kāda parka labā. Un ko darīt ar dižkoku, kurš tagad aug tur, kur saskaņā ar autora ieceri jāatklājas perspektīvai ar ainavu? Domāju, ka savā būtībā tas ir līdzīgs process, kāds notiek vecu ēku restaurācijā. Un kaut arī tūrisma ceļveži piedāvā mums aplūkot jau krietni daudz vecu parku, izņemot Rundāles pils parku, kura atjaunošana notika ar pārliecinošu paziņojumu par noteikta koncepta/idejas realizāciju, citus līdzīgus piemērus nezinu. Būtībā tas ir jautājums par vērtībām. Ko mēs gribam eksponēt šodien, kādas ir veca parka vērtības mūsdienās? Dendroloģiskas, ainaviskas, ornitoloģiskas, vēsturiskas, arhitektoniskas, memoriālas, sava/kāda laika ideju eksponēšana, izklaide, atpūta? Un ar kādām vērtībām mēs pārstāvēsim savu laiku, izņemot pašu atjaunošanu?

Izskatās, ka Alūksne vēlas noturēties kaut kur pa vidu starp otro un trešo variantu, prezentējot zināmas parka veidotāju ieceres, savienojot tās ar mūsdienīgu komfortu un papildinot ar mūsdienīgiem arhitektoniskiem un dizaina elementiem, taču pārliecinošs eksponēšanas koncepts šeit neizskan. Parka stādījumu sakopšana gan šobrīd identificējama vāji, bet redzama dažādu parkā esošo arhitektūras formu atjaunošana. Kā izlasāms muzeja vietnē, tas ir parka atjaunošanas pirmais posms. Alūksnes pils parks mums šķita gigantisks, nesakopts un dižs. Varbūt pat dažviet mežs, nevis parks. Mūsdienās jau valda tāds lielo koku deficīts, ka, manis pēc, tajā parkā varētu cits nekas vairs nebūt kā tikai šie lielie, milzīgie koki, lai mēs staigātu, par tiem jūsmojot, un tas nav pārspīlējums. Fītinghofu kapliča. Digitālā projekcija varētu šeit arī nebūt, vajadzīga pašironija, lai skatītos uz to caur sudrabotām durvju restēm, īpaši, ja saprast un saskatīt tik un tā neko nevar. Un zināmā mērā man tas arī ētiski nav pieņemami. Kapliča nav izstāžu zāle mūsu digitālajiem eksperimentiem. 

Parkā vairākās vietās bija konstatējami dažādi skaņu efekti. To jēgu es meklēju internetā, jo klātienē tā man nenolasījās: “Parkā atrodas arī laterna pie norādes zīmēm pirms mauzoleja, kas aprīkota ar audioierakstu. Tā trīs valodās aicina apmeklētājus izzināt, ko varētu pastāstīt mauzolejs, bet interaktīvā projekcija mauzolejā no plkst. 10:00 rītā līdz 22:00 vakarā četrās valodās stāsta par Fītinghofu-Šēlu dzimtas stāstu un rada noskaņu dažādām pārdomām.”

Pats mauzolejs šķita pārāk spožs un neiederīgs, kas vienmēr liek apšaubīt restaurācijas kvalitāti. Daudz labāk veicies ar paviljonu tējas dzeršanai, arī parka granīta soliņi šķita pārāk atjaunoti. Vai tas bija nepieciešams? Ja mēs salīdzinātu ar vecām mēbelēm, tad šeit tas nozīmētu notīrīt tās līdz plikam kokam. 

Šis nav vienīgais parku atjaunošanas projekts. 2020. gadā Alūksne ir saņēmusi atbalstu arī Jaunlaicenes muižas parka ainavu tematiskā plāna izstrādei. Šeit projekta mērķis ir it kā skaidri definēts: “Saglabāt Jaunlaicenes muižas parku kā vienotu dabas un kultūras mantojumu, izveidojot to par Vidzemes muižu kultūrainavas etalonu, nodrošināt kultūras norišu vietas un parka pieejamību sabiedrībai, popularizēt un veidot izpratni par kultūrvēsturiskajām vērtībām. Iekļaujot tajā dendroloģiskās vērtības, bioloģisko daudzveidību, ainaviskās vērtības, jaunu apstādījumu veidošanu, mūsdienīgu labiekārtošanu, vēsturisko elementu saglabāšanu." Nezinu, vai man ar to pietiek. Kas īsti būs “Vidzemes muižu kultūrainavas etalons”? Apsolu sev turpmāk pievērst lielāku uzmanību muižu parkiem.

 

Sakrālais mantojums

Manā uztverē viss sakrālais kultūras mantojums Latvijā dalās divās lielās daļās – vai nu tas ir vaļā, vai ciet. Piemēram, Aknīstē abas baznīcas vienmēr ir ciet, bet baznīca Gārsenē – vienmēr vaļā. Tas ir tāds tests uz durvju paraustīšanu. Protams, kaut kad jau tās visas ir vaļā. Bet tas ir tik patīkami, kad tu brauc vai ej garam baznīcai, paver durvis – un tās ir vaļā. Karstā vasaras dienā vari ieiet krēslainā, nenosakāmi smaržojošā telpā, un tur ir gan miers un klusums, gan atpūta, meditācija, vēsture, arhitektūra, māksla, joņo iztēle, raisās iedvesma… fantastika. Alūksnes baznīca bija vaļā, un tas ir fakts, kas padarīja Alūksnes kultūras mantojuma iepazīšanu par kompleksu piedāvājumu, kur skatītājam tiek piedāvāti ļoti dažādi kultūras mantojuma objekti vienlaikus, kas, manuprāt, iezīmē zināmu pēctecīgu un visaptverošu pieeju kultūras mantojumam.

Baznīca ir fantastiska. Varbūt pat viens no labākajiem kultūras mantojuma objektiem Alūksnē. Varbūt pat labākais, jo, kā jau teicu, aplūkot visu Alūksni nebija iespējams. Lai arī negribētos teikt neko kritisku, jo nav jau viegli nosēdēt visu dienu, pieskatot baznīcu, tomēr, ja mēs kultūras mantojuma pārvaldību un komunikāciju uztveram profesionāli, tad pat ļoti garlaikotiem uzraugiem nevajadzētu savā darba vietā risināt skaļas telefona sarunas par bērnu, mazbērnu veselību, notikumiem ģimenē u. tml. Bet varbūt vajag, jo tas piešķir apmeklējumam papildu kolorītu?

 

Stāmeriena

Stāmerienas pils gan neatrodas Alūksnes, bet Gulbenes novadā, un, kā saprotu, tā tas arī paliks pēc novadu reformas. Kādēļ šeit par to rakstu? Pat nevis tādēļ, ka Stāmerienas pils ir viens no objektiem Alūksnes pašvaldības projektā “Gaismas ceļš cauri gadsimtiem”, kurā paredzēts atjaunot septiņus valsts nozīmes kultūras mantojuma objektus. Ideja apmeklēt Stāmerienu mums radās spontāni, klausoties vienu no skaņu ierakstiem Bānīša stacijā par labi zināmo un vienmēr aizmirsto Džuzepe Tomazi di Lampeduzu. Novērtēju to kā tādu ļoti labu rokas pasniegšanu no viena objekta otram. Ja visu kultūras matojumu uztver kā vienotu, saistītu veselumu, tad šāda informācijas caurvīšanās ir likumsakarīga. 

Stāmerienā mēs bijām kādā no mūsu pirmajiem velobraucieniem, un tas bija ļoti sen. Pils toreiz bija slēgta un bēdīgā stāvoklī, tādēļ tagad bija patīkami apjēgt, ka kaut kas ir noticis uz labu. Kāds man varbūt iebildīs, ka pils tehniskais stāvoklis arī šobrīd ir diezgan nožēlojams, bet īstenībā tas man netraucēja, pils ir atvērta apmeklētājiem, un pat vēlā pēcpusdienā tajā bija vairāk cilvēku nekā Alūksnes muzejā. Ne visām pilīm jābūt tādām kā Rundālei. Interesanta ir arī nolaistība, novecošanās, dažādo laiku pārbūves, kur atjaunošana skar tikai funkcionāli neieciešamo. Sintētisku materiālu aizkari sakrokoti it kā sendienu krokās, salonu mēbeles ar priekšā novilktām auklām – diezgan garlaicīgi. Pilīm, tāpat kā muzejiem un tāpat kā parkiem, ir vajadzīga ideja attiecībā uz to, kā tās eksponēt. Un vai ir vērts veidot pili kā interjeru eksponēšanas vietu, īpaši, ja oriģinālas substances tur vairs tikpat kā nav? Stāmerienā, kā sapratu, ir tikai viena telpa, kas var pretendēt uz šādu statusu.

 

Kā man pietrūka Alūksnē? 

Nē, neteiksim, ka pietrūka, bet, manā skatījumā, teju katrs provinces muzejs varētu sākties ar vietējā vēsturiskā dialekta demonstrēšanu, kas Latvijā ir joprojām absolūti nenovērtēts kultūras mantojuma potenciāls. “Kā mēs runājam?” – tā ir tā katram novadam piemītošā īpatnība, ar kuru neviens cits nekad nevarēs konkurēt, atšķirībā no pilīm, muzejiem u. tml. Tā ir kā pati zemes savdabība, kā dabiskās baktērijas, kas katrai vietai ir unikālas un padarījušas franču bordo un šampanieti par visā pasaulē atpazīstamiem zīmoliem. Kā kultūras mantojuma cilvēks es gaidu, kad mēs sāksim izvirzīt vēl trakākas idejas. Vai Alūksnē tā varētu būt malēniešu dialekta krātuve?

 

Foto: fold.lv

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist