Ineta Zelča Sīmansone. 9 idejas mūsdienīga muzeja veidošanā

Referāts prezentēts 26. septembrī Memoriālo muzeju apvienības konferencē "Viena personība - vairāki muzeji. Quo vadis?" Raiņa un Aspazijas vasarnīcā 

 

Pirmās 3 idejas vairāk attieksies uz kultūrpolitikas redzējumu muzeju jomā, mazāk uz pašu muzeju politiku, kaut gan arī muzejiem šeit būtu iespēja vismaz izteikt savu viedokli un rosināt diskusiju.

 

1

Nosaukums

Jāsāk ar to, ka apzīmējums "memoriālais muzejs" maldina, jo Rietumu pasaulē ar jēdzienu memorial museum tiktu apzīmēta kāda dramatiska notikuma piemiņas vieta, kāda Latvijā, piemēram, ir Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā. Savukārt rakstnieku, mākslinieku un citu sabiedrībā zināmu cilvēku dzīvokļus un mājas starptautiski konvertējamāk būtu dēvēt par vēsturiskajām mājām vai dzīvokļiem pēc historic house jēdziena parauga.

Tas, ka Latvijā līdz šim tas nav ticis risināts, drīzāk ir signāls muzeoloģiskās domas inertumam un kultūrpolitikas veidotāju intereses trūkumam.

 

2

Pārvaldība un partnerības

To, vai Latvijas salīdzinoši daudzie memoriālie muzeji tiek uzturēti un pārvaldīti efektīvi, zinās precīzāk teikt paši muzeji un to lietotāji (piemēram, Rainim un Aspazijai veltīti ir pat vairāki). Tomēr gribu uzsvērt, ka neliela formāta muzeju izdzīvošana konkurences apstākļos arvien vairāk būs atkarīga no tā, vai šie muzeji spēs veidot partnerības, sadarboties un apvienot spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai.

Salīdzinoši veiksmīgs resursu optimizācijas piemērs ar plašām tālākas izaugsmes iespējām bija Kultūras ministrijas pārraudzībā esošo memoriālo muzeju apvienošana, izveidojot Memoriālo muzeju apvienību (protams, nosaukums diskutabls!!!).

Lai arī sākotnēji sāpīgs menedžmenta maiņas risinājums, tas paver iespējas līdzekļu efektīvākai izmantošanai, iedibinot centralizētu menedžmentu ar vienotu programmēšanas un mārketinga darbu. Partnerību potenciāls Latvijas muzejos, tostarp vēsturisko māju un dzīvokļu profila muzejos, ne tuvu nav izsmelts.

Tāpat aktuāls jautājums par esošo vēsturisko māju un dzīvokļu lietderības izvērtēšanu. Vai padomju periodā radītus muzejus, kas veltīti sava laika elkiem, kuri mūsdienās savukārt izņemti pat no skolu programmām, valstij un nodokļu maksātājiem joprojām jāuztur? Ko darīt ar daudzajiem pustukšajiem, pēc rekonstrukcijām brēcošajiem personību muzejiem ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā? Vai rakstnieks, mākslinieks un cita radoša personība neiegūtu vairāk, ja viņa / viņas mantojums nonāktu lielā nacionālas nozīmes muzejā? Vai tomēr joprojām domājam, ka lai arī mazs un nīkulīgs, bet tomēr labāk, ka atsevišķai personībai veltīts? Kam un vai veidojam jaunus t.s. memoriālos muzejus? Kā vērtējam apstākli, ka muzejs tiek veidots tad, kad apķērīgs radinieks mākslinieku kolekciju un dzīvokli dāvina valstij tikai ar nosacījumu, ka tur tiks atvērts muzejs?

Tie ir tikai daži jautājumi muzejiem un īpaši kultūrpolitikas veidotājiem…

  

3

Ieejas maksa?

Kā vēlamais redzējums par muzeju kā atvērtu, izglītojošu publisko telpu saskan ar kultūrpolitikas un izglītības politikas realitāti? Vai Latvijas situācijā sociālais kontrakts maz pieprasa šādu nozares profesionālās ētikas standartu un atbalsta plašu kultūras pieejamību?

Pavisam tieši šī kritērija izpilde parādās tik prozaiskā mainīgajā lielumā kā ieejas maksa. Šeit kritiskā sarkanā līnija velkama uzreiz pie muzeja sliekšņa – ieejas pastāvīgajās ekspozīcijās. Ir taču pašsaprotami, ka muzeji, kas, apstākļu spiesti vai apzinātas izvēles vadīti, pieprasa ieejas maksu, būs mazāk veiksmīgi riska grupu, mazākumtautību, par sevi nepārliecinātas un visādi citādi vēl tikai apmeklējumam iedrošināmas auditorijas piesaistē nekā muzeji ar bezmaksas ieeju. Cits jautājums, vai muzeji vispār par šīm grupām iedomājas?! 

Ironiskā kārtā Latvijā tikai vienas samērā turīgas ministrijas pakļautībā esošs nacionālās nozīmes valsts muzejs principiāli strādā sociālā taisnīguma režīmā, nodrošinot bezmaksas ieeju visiem. Citu valsts muzeju izredzes uz bezmaksas ieejas ieviešanu, ja arī bikli ierosinātas treknajos gados, tomēr tika nogrieztas kā ar nazi apbrīnojami augstprātīga elitārisma retorikas pavadībā – neļausim taču pārvērst mūsu mākslas un zinību tempļus par skandināvu parauga Kulturhuset! Pēc ekonomiskās krīzes valsts muzeji joprojām nav atgriezušies pie šī jautājuma, pat ne veikuši koordinētu brīvas ieejas kampaņu, piemēram, skolu grupām (jā, pašlaik atrunai lieliski der simtgades iniciatīva – Latvijas skolas soma, taču tas ir tikai projekts un pie tam īslaicīgs). 

Ja jautāsim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, cik procentu no viņu 100 000 un nedaudz pāri apmeklētājiem veido skolēni, un reizināsim to ar ieejas maksu ekspozīcijā, tāpat, ja Memoriālo muzeju apvienībai jautāsim, cik procentus no visiem viņu apmeklētājiem veido skolēni, sapratīsim, ka tas nav un nevar būt muzeja finansiālās izdzīvošanas jautājums, bet drīzāk muzeju un pārvaldošo institūciju nostāja…!

Tikmēr uz šī nacionālās nozīmes muzeju pieejamības elementārā apgrūtinājuma fona arvien biežāk pamanās iepriecināt pašvaldības, kas virknē savu muzeju atrod iespēju nodrošināt bezmaksas ieeju pastāvīgajās ekspozīcijās. Pavisam cits stāsts ir redzamākie laikmetīgās vēstures privātie muzeji, kuri jau pēc definīcijas ir motivēti piesaistīt jaunus apmeklētājus un ieinteresēti regulārā apmeklējumā, tālab, lūst vai plīst, ir un paliks par brīvu.

Es labprāt sagaidītu brīdi, kad muzeju pārraudzības institūcijas, tālredzīgi plānojot ieguvumus, muzeju pastāvīgo ekspozīciju apmeklējumu nodrošinātu bez maksas, jo galvenā muzeju sabiedriskā atdeve ir izglītota, toleranta un radoša sabiedrība.

Jautāsiet, cik reāla ir šāda vīzija Latvijā? Manuprāt, tas atkarīgs no kultūrpolitikas veidotājiem, lobija un pilsoniskās iniciatīvas.

  

4

Digitalizācija un digitālās stratēģijas

21. gadsimtā muzejam vairs nepiedien savu kolekciju turēt ieslēgtu krājumā vai atrādīt pastmarkas lieluma attēlos mājaslapā. Jau tuvākajā nākotnē liels trumpis muzeja attiecībās ar lietotāju būs spēja īstenot pārdomātas digitālās stratēģijas, kas cita starpā nodrošinās pieeju labas izšķirtspējas muzeja krājumu attēliem, paredzot iespēju tos palielināt, koplietot sociālajos tīklos, uzlikt kā ekrāna tapeti, lietot skolās mācību procesā utt.

Muzeju mājaslapas ir instrumenti, ar kuru palīdzību var nodrošināt krājuma pieejamību, daloties ar unikālajām kolekcijām un stāstiem, kas glabājas muzejos, īpaši izceļot ikdienā nepieejamo krājuma daļu un sagatavojot labvēlīgu augsni muzeja klātienes apmeklējumam. Tam lieliski noderētu arī profesionāli pārvaldīts Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs, kas Latvijas gadījumā jau 10 gadu nav kultūrpolitikas veidotāja un pārraugošās institūcijas prioritāte, vismaz tik liela, lai pieķertos tam klāt, izvērtētu, atzītu kļūdas un sāktu ar jaunu sparu, bez nepārliecinošām atrunām un atbildību noliegšanas. 

Tikmēr pašiem muzejiem jāturpina attīstīt savas diģitālās stratēģijas, paturot prātā, ka tas ir efektīvs un vēl ne līdz galam izmantots izglītojošs un kolekcijas interpretējošs instruments.

 

5

Just laikmeta pārvērtības un reaģēt uz tām?

Mūsdienīgs memoriālais muzejs – vēsturiskā māja vai dzīvoklis –, līdzīgi jebkuram citam mūsdienīgam muzejam, ir atvērta un demokrātiska sarunu vieta. Vieta, kura var lepoties ne tikai ar autentisku vidi un vēsturiskiem priekšmetiem, bet arī vēstījumu, kas ļauj konkrētu rakstnieku, mākslinieku vai citu personību izzināt viņa daiļrades un vēsturiskās ainavas ietvarā, vienlaicīgi sasaistot pārlaicīgo vēstījumu ar pavisam aktuālām mūsdienu dzīves norisēm.

Iespējams, patētiski, bet muzeji ir un būs spoguļi, tikai jautājums, kurš sevi redzēs šajos spoguļos – dibinātāji, pārvaldošās institūcijas, direktori, kuratori, arhitekti, dizaineri vai tomēr arī lietotāji? Un, pat ja pašam muzejam vēl nav svarīgi, nodokļu maksātājiem un muzeju uzturētājiem būtu jābūt svarīgi, kāds ir viņu pašreizējais Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un kāds tas būs Rīgas pilī pēc rekonstrukcijas, kāds ir Andreja Upīša muzejs, kāds – Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs? Kāds būs Rakstniecības un mūzikas muzejs salona tipa Mārstaļu ielā, ne savā vēsturiskajā vietā Pils laukumā, kur tas paredzamā nākotnē iekļautos muzeju kvartālā pie prezidenta pils?

 

6

Iziet ārpus komforta zonas

Savulaik spēcīgā Eiropas muzeju tradīcija par mērķi izvirzīja muzeja kā publiska intelektuāļa aktīvu dalību sabiedrisko procesu veidošanā. Līdz ar Aukstā kara beigām abpus agrākajai ideoloģiskajai robežšķirtnei šī pati tradīcija ir pieteikusi sevi no jauna – muzeju kā sociālo pārmaiņu aģentu formā. Taipus robežlīnijai – galvenokārt kā nobriedušas pilsoniskās sabiedrības protests pret jebkura veida nevienlīdzību (rasu, mantisko, dzimumu u.c.) un ekoloģijas ilgtspējas apdraudējumu. Šaipus pārmaiņu aģenta loma izpaužas galvenokārt kā pieaugoša refleksija par neseno traumatisko pagātni ar izteiktu sociālās atmiņas dominanti.

Taču, ja muzeji ne tikai grib saglabāt savu lomu un nozīmi sabiedrībā, bet arī ideālā gadījumā kļūt par procesu skaidrotāju un ietekmētāju, arī mums šeit, Latvijā, tuvākajā nākotnē, un jo ātrāk, jo labāk, jāsāk domāt par muzeju kā vietu, kurā nav vietas nevienlīdzībai, par muzeju, kas risina ekoloģijas un ilgtspējas jautājumus, par muzeju, kas ir ne tikai sociālo pārmaiņu aģents, bet arī demokrātijas paraugs.

Citiem vārdiem – ja muzeji grib iet līdzi laikam un būt mūsdienīgi, tiem arvien vairāk būs jāiziet no ērtās komforta zonas, kļūstot politiski aktīviem. Šeit atrunai uzreiz gan jāpiebilst, ka, lietojot jēdzienus "pārmaiņu aģents" un "politiski aktīvs" muzeja kontekstā, mēs saprotam ieinteresētu muzeju līdzdalību sabiedrībā nozīmīgu tēmu aktualizēšanā un lietpratīgā, profesionālā skaidrošanā, tai pašā laikā strikti norobežojoties no partiju politikas un vienpusējas politisko notikumu interpretācijas.

Nodrošinot platformu diskusijai par sabiedrībai aktuālām tēmām, muzeji var spert pozitīvu soli pretī to labākai izpratnei un paši kļūt par demokrātiska procesa uzturētājiem – publiskajām telpām visnotaļ tiešā un simboliskā nozīmē. Arvien vairāk muzeju sāk sevi apzināties kā maigās varas jeb soft power nesējus, kuru rīcībā kā primārie izglītošanas rīki ir to kolekcijas, ēkas un kultūrareāli. Tālab sociāli aktīvas pozīcijas ieņemšanai vajadzētu raksturot katru publiski uzturētu muzeju vienlīdz no profesionālās ētikas un kultūras tiesību viedokļa.

 

7

Sinerģijas

Viens no muzeju lielākajiem izaicinājumiem 21. gadsimtā ir veidot sinerģijas ar citām kultūras un radošajām industrijām, lai spētu konkurēt kultūras patēriņa tirgū. Muzeji, līdzīgi arhīviem un bibliotēkām, ir kultūras mantojuma glabātavas, tomēr tie nedrīkst aizmirst par unikālo – populārās izglītošanas un kvalitatīva brīvā laika pavadīšanas funkciju.

Lai muzeji būtu aktīva sabiedrības kultūras dzīves daļa, nepieciešama atvērtība pasaulei un profesionalitāte, kura var veselīgi attīstīties vienīgi eksperimentiem atvērtā menedžmenta kultūrā un ar adekvātu materiāltehnisko nodrošinājumu.

 

8

Vai rekonstrukcija ir atrisinājums?

Pārmaiņas vairākos Latvijas muzejos šajā virzienā ir notikušas, bet līdz šim diemžēl bez nepieciešamā vēriena.

Ar nepacietību gaidīju Latvijas muzeju rekonstrukciju īstenošanu, kas, kā šķita, likumsakarīgi pieprasīs ne tikai fizisko, bet arī attieksmes pārstartēšanu. Dažiem tas ir izdevies labāk, citi vēl restartējas. 

Pilnīgs restarts ir ilgi gaidīts un ļoti nepieciešams priekšnoteikums, lai muzeju nozare kā pēdējā no kultūras industriju saimes tiktu pie modernas infrastruktūras un ilgtermiņā spētu piedāvāt konkurētspējīgu kultūras produktu. Infrastruktūra ir tikai viena sastāvdaļa, ne mazsvarīga, tomēr profesionāla pārvaldība un restarts domāšanā, tāpat kā komandas komplektēšana un motivēšana ir no svara!

  

9

Muzeju pārvaldības reforma

Ieinteresēta, stratēģiski domājoša, ne pagurusi pārvaldības institūcija, terminētie līgumi, padomes un salīdzinoši brīvāka rīcība ar nopelnīto IR mūsdienīga muzeja attīstības pamats, lai ne tikai izietu ārpus komforta zonas, bet arī kļūtu par procesu ietekmētāju.

Kamēr Kultūras ministrija tikai koķetē ar reformas nepieciešamību, tikmēr visi indikatori uzrāda, ka bez izmaiņām muzeju pārvaldībā un nozares modernizācijas par mūsdienīgu muzeju īsti runāt nevar!

 

Attēls: arch2o.com

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist