Ineta Zelča Sīmansone. Laiks muzejiem. Ieteikumi kultūras ministram

Līdz šim nevienam kultūras ministram, cik spēju atcerēties, nav bijis padomnieka muzeju nozares attīstības jautājumos. Ir bijuši integrācijas, mediju, kultūrpolitikas, simtgades u.c. padomnieki, bet ne muzeju. Par muzejiem, citējot vienu no nesenā laika kultūras ministrēm, mēs jau paši visu zinām. Kas tur ko nezināt? Krāj un glabā. Iespēju robežās komunicē. Un, kamēr nesamisējas, var desmitgadēm iet pa ierastajām sliedēm. Tiktāl’ viss būtu kārtībā – noturība pārmaiņu laikos ir milzu vērtība! Tomēr laikam ne man vienai šķiet, ka kopš 90. gadu vidus, kad tika likti esošās muzeju nozares sistēmas pamati un līdz ar Muzeju likuma pieņemšanu un pārvaldības izveidi muzeji vismaz emocionāli piedzīvoja pacēlumu, līdzīga uzrāviena momenta nav bijis. 2009. gada krīze nepārprotami iezīmēja trajektorijas lūzumu, kad dažu muzeju budžetu samazināja vairāk nekā uz pusi un tika likvidēta Muzeju valsts pārvalde. Šķiet, ka joprojām vairāk dzīvojam krīzes ēnā, nekā pozitīvi raugāmies nākotnē. Protams, rekonstruētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturiskā ēka un Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka, Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošana un gaidāmā pāreja uz krājuma glabātuvēm Pulka ielā iezīmē infrastruktūras restartu Kultūras ministrijas (KM) pārvaldītajos valsts muzejos. Pat ja resursu nodrošinājums un no tā izrietošā pakalpojumu kvalitāte un pārvaldības sistēmu efektivitāte jaunajā arhitektūrā ir pavisam cits stāsts, tomēr līdz ar investīcijām infrastruktūrā šiem muzejiem tikusi dota jauna starta iespēja. Bet pārējie? Pārējie pašreiz “kuļas”, kā nu kurš prot.

Padomnieku/ci muzeju nozares jautājumos jaunais ministrs visdrīzāk nepieņems, jo vai nu pats, vai ierēdņi par muzejiem tāpat zinās pietiekami daudz. Tādēļ šoreiz sniegšu nelielu bezmaksas konsultāciju ministram un viņa birojam. Varbūt noder!

Atgādinājumam jāsaka, ka kultūras cilvēkiem gan izdevās Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta deklarācijā panākt uzstādījumu par “nacionālo kultūras ēku atjaunošanu un atbalsta nodrošināšanu mūsdienīga satura veidošanai” (punkts nr. 154), ar to muzeju nozarē galvenokārt domājot par rekonstrukcijas fāzē esošo Latvijas Nacionālo vēstures muzeju (LNVM) un Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM) tolaik vēl Pils laukumā, tomēr līdz šim visa uzmanība nepelnīti bijusi pievērsta vienīgi nacionālās koncertzāles jautājumam.

 

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Tāpēc ieteikums nr. 1 būtu neaizmirst par LNVM Rīgas pilī kā prioritāti minētās deklarācijas ietvarā, kas prasa būtiski vairāk uzmanības jau šajā projekta attīstības fāzē. LNVM Rīgas pilī rekonstrukcijas pabeigšana ir svarīgākais nacionālas nozīmes projekts, kura virzībai nepieciešama vienlīdz ekspertu un publiska diskusija par saturu un interpretāciju, un visi plānotie un ārkārtas līdzekļi un atbalsts tā pabeigšanai. Rīgas pils ir viena. Tās simbolisms neturas vienīgi uz prezidenta kanceleju jaunajā spārnā. Šeit labs sabiedrotais, iespējams, varētu izrādīties arī prezidenta kanceleja un tās ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos.

 

Rakstniecības un mūzikas muzejs

Viens no KM pēdējā laika neizprotamākajiem lēmumiem ir RMM pārcelšana no prestižās ēkas Pils laukumā 2. Ko nozīmētu mūsdienu prasībām atbilstoša infrastruktūra un plaša rakstniecībai un mūzikai veltīta ekspozīcija šajā lokācijā, kur pāri skvēram tuvākajā laikā atradīsies arī jaunais vēstures muzejs, laikam nav jāskaidro. Savukārt, ko izteiks starp tūristu krogiem iespiesta neliela kamerstila ekspozīcija Mārstaļu ielā, kuru kārtējo reizi neviens nespēs atrast, arī tas laikam komentārus neprasa.

Tāpēc laikā, kad tiek lauzti šķēpi par jaunu 100 plus miljonu koncertzāles ēku, vai tiešām nav iespējams iezīmēt 3 miljonus valsts budžetā nacionālā mūzikas un rakstniecības mantojuma eksponēšanai ēkā, kas atrodas prestižākajā valsts skvērā iepretim prezidenta pilij? Manuprāt, tas būtu cienīgs jaunā ministra viens no pirmajiem darbiem – pārskatīt šo visādā ziņā neilgtspējīgo un muzeju nozarei kopumā pazemojošo agrākās ministres lēmumu.

 

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

Senākais muzejs Baltijā – Rīgas vizītkarte – pašlaik vienkārši stāv aizmirsts. Nīkuļojoša menedžmenta režīmā pie brūkošas infrastruktūras un bez izstāžu telpām tas objektīvi nevar attīstīties. Diemžēl līdzšinējiem kultūrpolitikas veidotājiem par to arī bijis maz intereses – ne tikai izglītības, bet integrācijas, pilsētplānošanas un mediju politikas potenciāla īstenošanā. Par radošajām industrijām nemaz nerunāsim. Statusa maiņa? Sarunu atsākšana ar Rīgas pilsētu par muzeja pārņemšanu vai tomēr pašas KM stratēģisks ilgspējīgas attīstības redzējums, ar skatu uz muzeja 250. gadu jubileju 2023. gadā? Vēl viens ciets rieksts jaunā ministra portfelī un tests katra nākamā ministra dienas kārtībai attiecībā uz izpratni par Eiropas mēroga kultūras mantojuma vērtībām mūsu pašu saimniecībā.

 

Latvijas Okupācijas muzejs

Okupācijas muzejs, ne bez turbulencēm un diskusijām par padomju moderisma ēkas pārbūvi, top un nākamgad būs pabeigts. Tomēr bažas rada ne tik daudz ēkas pārbūve un infrastruktūra, cik saturs. Lai gan muzejs ir privāts, tomēr valsts piedalās ar salīdzinoši lielu finansējumu celtniecībai (starp citu, tikai par miljonu mazāku nekā neatradās RMM palikšanai Pils laukumā), tāpēc, manuprāt, būtu piemērots brīdis Kultūras ministrijai rosināt muzeju kaut nedaudz pavērt priekškaru uz šīs centrālās publiskās telpas pārveides procesu.

 

Laikmetīgās mākslas muzejs

Domājot par Laikmetīgās mākslas muzeju, pirmajā brīdī šķiet, ka lietām vajadzētu vieglāk virzīties uz priekšu. Līdzīgi kā koncertzāles gadījumā, arī šeit ir vesela lobija grupa – mākslinieki, mākslas NVO, privātie spēlētāji utt., kas šo muzeju gaida un ideju par tā nepieciešamību uztur dzīvu. LNVM šo iniciatīvu pat varētu apskaust un sagaidīt, ka vēsturnieki un sociālās atmiņas pētnieki kaut vai uz pusi tik aktīvi iestātos par atvērtāku LNVM restartēšanas procesu Rīgas pilī. Tomēr, neskatoties uz atbalsta grupu, diemžēl līdz šim arī Laikmetīgās mākslas muzeja veiksmes formula nav atklāta. Ir kolekcijas – gan privātā, gan valsts valdījumā. Ir bijuši gana spilgti pieteikumi – Rems Kolhāss un Andejsalas projekts, Sers Adžejs un Skanstes projekts, bet tomēr padsmit gadu laikā līdz muzejam neesam tikuši.

Varbūt jaunajam ministram beidzot izdodas atrast pareizo formulu privātās-publiskās partnerības īstenošanā, un ar trešo piegājienu beidzot tiksim pie Laikmetīgās mākslas muzeja!?

 

Muzeju pārvaldības reforma

Pašreizējais valsts muzeju pārvaldības modelis – tiešās pārvaldes budžeta iestāde ar direktoru uz nenoteiktu laiku, bez iestādes darbību kontrolējošas valdes kā starpnieka starp darba devēju un sabiedrību – ir pierādījis sevi kā mazefektīvu un nesniedz vajadzīgos priekšnosacījumus attīstībai. Rundāles pils muzeja pilotprojekts pārejai uz jaunu pārvaldes formu ir stratēģisks solis plašākas muzeju pārvaldības reformas ietvaros, kas mērķtiecīgi jāturpina, visām iesaistītajām pusēm, īpaši ministrijām skaidrojot ieguvumus no reformas ilgtermiņā. Moderni pārvaldīta muzeja paredzamais rezultāts būs spēja sevi skaidrāk redzēt kā neatņemamu sastāvdaļu arī divu citu šī brīža prioritāru valsts attīstības virzienu kontekstā: izglītības reformas un ar to cieši saistītā mediju telpas politikas darba ietvaros un radošo industriju kā lokālās reģenerācijas un Eiropas kopējā ekonomikas dzinējspēka paradigmas ietvaros.

Un, starp citu, pārvaldības reforma, ieviešot terminētos līgumus, muzeja darbības efektivitātes izvērtējumu un pilnvaroto padomes, bez visiem citiem ieguvumiem tuvākā un tālākā nākotnē pašai ministrijai palīdzētu efektīvāk risināt, piemēram, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja neiespējamo situāciju.

 

Bezmaksas ieeja skolēniem

Kā stratēģiski tālredzīgu un Eiropas labklājības valstīm raksturīgu humānu risinājumu sabiedrības saliedēšanā domnīca kopš 2011. gada konsekventi ir virzījusi ideju par bezmaksas ieejas nodrošināšanu valsts muzejos. Izvērtējot Kultūras ministrijas rīcībā esošo finansējumu, minimālā simboliskā prasība būtu bezmaksas ieejas ieviešana vismaz bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam vismaz abu nacionālo muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās.

Konsekventi īstenojot šādu pieejamības filozofijas maiņu valsts kultūrpolitikas līmenī, tā maksimālais mērķis būtu brīvas pieejas nodrošināšana visām galvenajām valsts zināšanu krātuvēm pēc analoga ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. To, ka šāds modelis Latvijā var veiksmīgi darboties arī muzeju nozarē, jau šobrīd pierāda Latvijas Kara muzejs. Ciparu izteiksmē, kas ir galvenais par vai pret arguments, šī iniciatīva nemaksās daudz, toties kultūras vai izglītības ministrs, kurš panāks šīs iniciatīvas ieviešanu praksē, nodemonstrēs ne tikai tālredzību un augstu atbildības līmeni jaunatnes izglītošanas jomā, bet arī kultūras pieejamības nodrošināšanā un tolerantas sabiedrības veicināšanā.

 

Ieguldījums cilvēkresursos

Pirmais, kas nāk prātā, domājot par ieguldījumu cilvēkresursos, protams, ir atalgojums. Un tas muzeju nozarē ir kritisks. Tai noteikti un nopietni jābūt prioritātei, ja gribam konkurētspējīgu, ne tikai “misijas apziņas” nozari.

Taču ieguldījums cilvēkresursos kultūras nozarē noteikti ir arī vieds līderis, kurš redz talantus, izceļ personības un palīdz tām attīstīties. Līderis, kurš redz un nebaidās no jaunajiem un “durstīgiem” talantiem. Līderis, kurš nebaidās pieņemt nestandarta lēmumus, nebaidās profesionāli un uz izaugsmi balstīti, varbūt dažreiz eksperimentāli veikt izmaiņas muzeja struktūrā. Līderis, kurš pats nemitīgi mācās no jaunā un jaunajiem, kurš jauno un jaunos padara par saviem sabiedrotajiem. Līderis, kurš gudri “nojauc” hierarhiju, neapdraudot kārtību.

 

Noslēgumā, domājot par KM komunikāciju ar muzeju nozari, labi iederas valsts prezidenta Egila Levita teiktais inaugurācijas runā, proti: “Nedaudz vairāk atvērtības un komunikācijas mums nenāktu par ļaunu!”

 

Image studioesinam.com

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist