Ineta Zelča Sīmansone. Ieteikumi pastaigai vai velobraucienam #kārsavasstāsti

Laikā, kad lielākā daļa pilsētas un novada iestāžu, ieskaitot bibliotēkas, ciet, bet tomēr gribam iziet dabā vai baudīt kultūru un stāstus, piedāvājam ieteikumus Kārsavas novada iedzīvotājiem pastaigai vai velobraucienam #kārsavasstāsti.

Tie var būt vairākās dienās veicami. Vislabāk, ka ņemat līdzi grāmatu “Kārsavas stāsti”, bet, ja tās jums vēl nav, šeit īss stāsts par katru piedāvāto kultūras un industriālā mantojuma objektu. 

 

Par ceļojuma sākuma punktu der izvēlēties Kārsavas centru - Malnavas (Kārsavas) Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīcu.

0U8A6958.jpg

0U8A6727.jpg

Koka baznīca tika uzcelta 1741. gadā par muižnieka Franča Šadurska līdzekļiem. Baznīca tika iesvētīta 1763. gadā un ir veltīta Jaunavas Marijas Rožukroņa karalienes aizbildniecībai.

20. gadsimta 30. gados Malnavas (Kārsavas) draudze prāvesta Jāņa Grišāna vadībā sāka būvēt jaunu dievnamu. Īsi pirms padomju okupācijas prāvesta amatā nāca priesteris Ādams Vizulis, kurš jaunās mūra baznīcas celtniecību sāka no pašiem pamatiem, veicot izmaiņas arī baznīcas tehniskajā projektā. Līdz 1941. gadam tika uzbūvētas baznīcas mūra sienas.

Tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, 1995. gadā, prāvests J. Aglonietis atsāka darbu pie dievnama celtniecības. 2003. gadā tika pabeigta un iesvētīta jaunā Malnavas (Kārsavas) baznīca, kuru būvēja gandrīz 72 gadus.

 

Esot Kārsavas centrā, kur starp citu, 20. gadsimta sākumā dzīve kūsāja un notika tirgošanās un citi pilsētas svētki, ir iespēja izvēlēties vairākus pastaigu vai velo maršrutus.

IN_1997_4.jpg

Neg_Nr_4521.jpg

 

Maršruts nr. 1. Bozova

Dodoties Bozovas virzienā un par gala mērķi izvēloties Kārsavas staciju, pa ceļam piestājiet apskatīt Kārsavas pareizticīgo baznīcu.

 

Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosīnijas pareizticīgo baznīca

0U8A6701.jpg

0U8A6688.jpg

0U8A6687.jpg

Pareizticīgo draudze Kārsavā sāka veidoties 1911. gadā kā misionārais projekts, ko uzsāka latviešu pareizticīgo misionārs no Vidzemes Pēteris Liepiņš un vietējais advokāts Gavrils Timjāns. Apvienojot Kārsavas, Mērdzenes un citu ciemu pareizticīgo iedzīvotājus, tika izveidota Kārsavas pareizticīgo draudze, kas apvienoja 1500 pareizticīgos.

1911. gada novembrī misijas aktīvisti uzbūvēja pagaidu baznīcu – Kārsavas skolas telpās, kur tika uzlikts arī pagaidu altāris. 1912. gadā tika uzbūvēta mācītāja un psalmotāja māja.

Sākot ar 1917. gadu, Kārsavas pareizticīgo draudzē kalpoja Vidzemes latviešu izcelsmes pareizticīgo mācītājs Aleksandrs Vickops un šajā laikā Kārsavas pareizticīgo draudze ieguva savu debesu patronesi – Sirdsskaidro Eufrosīniju no Polockas, kuras vārdu līdz pat šai dienai draudze godina.

  

Kārsavas dzelzceļa stacija un depo

0U8A6814.jpg 

0U8A6841.jpg

0U8A6803.jpg

Kārsavas dzelzceļa stacija tika ierīkota 19. gadsimta 50. gadu izskaņā, būvējot Krievijas impērijai stratēģiski nozīmīgo Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa maģistrāli.

Pirmā lokomotīve pa jaunbūvēto Ostrovas-Kārsavas-Daugavpils iecirkni visā tā garumā izbrauca 1859. gada 20. septembrī. Regulāra vilcienu kustība starp Daugavpili un Viļņu (176 km) tika atklāta 1862. gada 9. maijā, bet starp Viļņu un Varšavu (413 km) – tā paša gada 15. decembrī.

No dzelzceļa darbības pirmsākumiem Kārsavas stacijai bija nozīmīga loma gan vilcienu kustības vadības nodrošināšanā, gan Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa ekspluatācijā un dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanā.

Kopš 1993. gada Kārsavas stacija ir Latvijas-Krievijas robežkontroles punkts, kas vēlreiz apstiprina tās stratēģisko nozīmību.

 

Maršruts nr. 2. Malnava

Plānojot par galamērķi Malnavas muižu, iegriezieties Antonovas parkā un apskatiet Kārsavas evaņģēliski luterisko baznīcu, kas manā un droši vien daudzu jūsu bērnībā un jaunībā bija kino teātris “Spartaks”. 

 

Kārsavas Augšāmcelšanās evaņģēliski luteriskā baznīca

0U8A6945.jpg

0U8A6767.jpg

Luterāņu draudze Kārsavā tika dibināta 1920. gadā.

1936. gadā tika uzcelts un iesvētīts lūgšanu nams, bet pamati jaunajai baznīcai tika likti 1937. gada 29. jūnijā. Baznīcu iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs 1939. gada 26. novembrī.

Padomju varas gados baznīcas ēka draudzei tika atsavināta un 1965. gadā draudze bija spiesta savu darbību pārtraukt. No baznīcas torņa sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet vēlāk tornis tika nojaukts pavisam un piebūvēts koka vestibils kinoteātra vajadzībām. Baznīcas zālei tika aizmūrēti logi, nojaukts altāris un baznīcas telpās darbību uzsāka kinoteātris “Spartaks”.

Pēc draudzes locekļu neatlaidīgiem lūgumiem 1991. gadā baznīcas ēku draudzei izdevās atgūt savā īpašumā.

 

Malnavas muiža

0U8A7015.jpg 

0U8A7027.jpg

0U8A7007-Pano.jpg

18. gadsimta pirmajā pusē Malnavas muižas teritorija piederēja Marienhauzenas stārastam muižniekam Georgam Konstantinam Hilzenam. 1724. gadā viņa meita Jadviga Karolina apprecējās ar Francisku Janu Šadurski un Malnava nonāca Šadursku dzimtas īpašumā. 18. gadsimtā Malnavas muiža bija viena no lielākajām Ludzas apriņķa muižām.

1848. gadā brāļi Nikolajs un Vikentijs Šadurski mantojumā no vecākiem saņēma Malnavas muižu, kas tika sadalīta divās daļās – Malnavā un Salnavā.

Šadursku vārds Malnavas muižas dokumentos pēdējo reizi ir pieminēts 1871. gadā. N. Šadurskis nomira 1876. gadā, un pēc viņa nāves muižā jau saimniekoja vācu izcelsmes muižnieks barons Jūlijs fon der Rops, bet 1889. gadā Eduards fon der Rops.

1903.–1905. gada Ludzas apriņķa 4. iecirkņa zemstes priekšnieka lietvedības dokumentos parādās jauns Malnavas muižas īpašnieka vārds – Fjodors Agarkovs. Agarkovi bija Vitebskas guberņas uzņēmēju dinastija.

1914. gadā F. Agarkovs Malnavu pārdeva Krievijas impērijas armijas ģenerālleitnanta Ivana Svečina sievai Ļubovai Svečinai, kuras īpašumā tā palika līdz agrārajai reformai 1920. gadā.

Latvijas Republikas pirmajos gados īstenotās agrāras reformas rezultātā Malnavas muiža tika nodota skolas ierīkošanas vajadzībām. 1921. gada 10. martā Satversmes sapulces loceklis agronoms Pēteris Sauleskalns no Latvijas valdības saņēma uzdevumu ierīkot un vadīt Latgales lauksaimniecības vidusskolu Malnavā, Ludzas apriņķī. Latgales lauksaimniecības skolas svinīga atklāšana notika 1921. gada 10. oktobrī.

No 2003. gada Malnavas muižas teritorijā atrodas Malnavas koledža, kas ir pirmā līmeņa profesionālās augstākās un profesionālās vidējās izglītības iestāde.

 

Martšruts nr. 3. Salnava

Ja dodaties Salnavas virzienā, piestājiet pie Kārsavas ebreju kapiem, pēc tam pēc laiciņa pagriezieties pa kreisi un apskatiet, kas palicis pāri no Ruskulovas muižas un tad dodieties uz Salnavas muižas parku. 

 

Kārsavas ebreju kapi

Kārsvas ebreju kapi.JPG 

0U8A6582.JPG

0U8A6579.JPG

Ebreju ienākšana Kārsavā saistās ar tās ekonomiskās attīstības sākumu 18. gadsimta vidū – 19. gadsimta sākumā, kad pamazām no miesta jeb Malnavas muižai pieguļošajām teritorijām tā kļūst par tirdzniecības un amatniecības centru. Kārsavas ebreju kopienas oficiālā dibināšana datējama ar 19. gadsimta 20. gadiem, kad tika ierīkota un iesvētīta ebreju kapsēta, uzbūvēta sinagoga.

1843. gadā vietējais muižnieks Stefans (citos dokumentos Staņislavs) Šadurskis padzina ebrejus no Kārsavas, dodot atļauju viņa īpašumā uzturēties tikai 4 tirgotāju ģimenēm. Kārsavas sinagogas Toras tīstokļi un grāmatas tika pārvestas uz Ludzu. Arī koka sinagogas konstrukcijas tika pārvestas uz Ludzu un turp pārcēlušies Kārsavas ebreji atvēra Ludzā savu sinagogu. Muižnieks Šadurskis vēlējās nolīdzināt arī ebreju kapsētu, taču vietējās guberņas varas iestādes to neļāva darīt.

Ebreji sāka atgriezties atpakaļ Kārsavā pēc vairāk nekā 15 gadiem, kad ap 1860. gadu caur Kārsavu tika būvēta Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnija un jaunie muižnieki deva atļauju ebrejiem apmesties zemes īpašumos. Dažu gadu laikā tika pilnībā atjaunota kopienas dzīve. 1875. gadā tika uzbūvēta jauna sinagoga un uzaicināts rabīns.

Kārsavas ebreju kapi ir kādreizējās ebreju kopienas uzskatāmākais mantojums.

 

Ruskulovas muiža

0U8A6425.JPG 

0U8A6447.JPG

0U8A6352.JPG 

Drošas ziņas par Ruskulovas muižu ir kopš 1850. gada. Tā piederējusi grāfam Fjodoram Kelleram. Kelleru dzimtas pārstāvji dokumentos pieminēti laika posmā no 19. gadsimta 30. līdz 70. gadiem. 1889. gada Vitebskas statistikas komitejas atskaitēs ierakstīts jauns īpašnieka vārds – Otto fon Levenšterns.

1905. gada revolūcijas notikumu iespaidā, naktī no 5. uz 6. decembri zemnieki nodedzināja muižas kungu māju, un tā vairs netika atjaunota.

 

Salnavas muiža

0U8A6322-Pano_1.jpg 

0U8A6240-Pano_1.jpg

Inflantijas kņazistes 1690. gada tiesas grāmatā ir saglabājušās ziņas par Inflantijas dūmu nodokļa maksātājiem. No dokumenta ir zināms, ka Cecina bija neliels ciemats, kas piederēja poļu izcelsmes muižniekam Georgijam Sničko. Par muižu Cecinas ciemats visdrīzāk pārtapa 18. gadsimta 20.–30. gados.

1730. gada dokumentos tā tika dēvēta par Salnavas muižu, kas piederēja poļu muižnieku Šadursku dzimtai. Līdz 18. gadsimta 60. gadiem Salnava skaitījās pamatmuiža, taču tad situācija mainījās un Salnava tika ierakstīta kā Malnavas muižas ciems.

Salnavas muižas dokumentos Šadurski pēdējo reizi pieminēti 1863. gadā sakarā ar zemnieku nemieriem Latgales teritorijā. Savukārt 1871. gada Vitebskas guberņas statistikas komitejas dokumentos sadaļā “muižas īpašnieks” ierakstīts štabrotmisters Julijs Štengers, bet jau 1889. gada atskaitēs parādās jauna īpašniece – Katrīna Vulfiuss – barona Aleksandra Vulfiuss sieva.

 

Maršruts nr. 4. Mežvidi

Mežvidos atradīsiet muižas parku ar dažām pussagruvušām ēkām un tikai vairs vietējo leģendas, kas vēsta, ka muižas īpašnieka Rozenšilda-Paulina muižas priekšā bijis smalkām flīzēm izklāts baseins. 

 

Mežvidu muiža

0U8A6645.jpg 

0U8A6627.jpg

Mežvidi visdrīzāk par muižu pārtapa, kad vācu izcelsmes muižas īpašnieki Rozenšildi-Paulini ienāca Ludzas apriņķī un iegādājās Zaļmuižu, kuras teritorijā atradās Mežvidu ciems. Tas notika 19. gadsimta pirmajā pusē. Droši zināms, ka 1848. gadā Mežvidu muiža jau eksistēja un tās īpašnieks bija Nikolajs Rozenšilds-Paulins.

Mežvidu muižas ēka tika būvēta 19. gadsimta beigās. Tā bija koka konstrukcija ar diviem flīģeļiem. Muižas ēka nav saglabājusies.

Saskaņā ar Ludzas apriņķa zemes mērīšanas dokumentiem par 1914. gadu, Mežvidu muiža tad piederēja Mežvidu Zemnieku zemes bankai. Zemnieku zemes banka bija valsts iestāde, kas Krievijas impērijā darbojās no 1882. līdz 1917. gadam. Banka izdeva ilgtermiņa kredītus zemniekiem zemes īpašumu iegādei. Kad tieši muiža pārgāja zemes bankas īpašumā, nav precīzi zināms. Visdrīzāk tas notika pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem, jo 1903. gadā muižas īpašniece vēl bija Aleksandra Rozenšilda-Paulina meita Leonīda.

 

Labu ceļošanu un, tā kā top #KārsavasStāsti2, priecāsimies, ja dalīsieties ar stāstiem un fotogrāfijām par Kārsavu 20. gadsimta otrajā pusē (darbs rūpnīcās, tirdzniecība, izglītība, kultūra utml.). Rakstiet ineta.simansone@creativemuseum.lv

 

Maršruta ieteikumiem izmantoti fragmenti no rakstu krājuma "Kārsavas stāsti", 2018

Fotogrāfijas: Didzis Grodzs un no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīva

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist