Muzeju akreditācija – pieredze un turpinājums

Nav nejaušība, ka vēlos dot šim ierakstam tādu pašu nosaukumu kā 2003. gada 18.–19. septembrī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notikušajai konferencei. Kaut arī šodien no tās pagājuši jau piecpadsmit gadi, ir sajūta, ka joprojām esam šajā straumē, bet kurp plūstam? – nav zināms.

 

Iz vēstures

Muzeju akreditācija Latvijā sākās kā ilgstoši rūpīgi gatavots process, kura uzsākšanai bija nepieciešama Muzeju likuma pieņemšana, kas izdevās 1997. gadā. 1998. gada jūnijā Muzeju valsts pārvaldē sākās dokumentu izstrāde muzeju akreditācijas organizēšanai, jūlijā Ministru kabinetā tika apstiprināti Muzeju akreditācijas noteikumi Nr. 242 (07.07.1998.) un darbs varēja sākties. (“Piecos gados paveiktais”, Muzeju valsts pārvaldes speciālizdevums, 2003.03.)

Grūti pateikt, kas šajā procesā bija jauns, kas no kā pārņemts, jo pieejamā informācija ir visai skopa. Pirms tam, padomju periodā kā Latvijas PSR Kultūras darbinieku kvalifikācijas celšanas institūta patstāvīga struktūrvienība bija darbojies Zinātniski metodiskais un informācijas centrs, kura darbība aptvēra tādu jautājumu loku kā muzeoloģijas zinātne, metodiskās un praktiskās palīdzības sniegšana visiem republikas muzejiem, labāko muzeju darba pieredzes analīze un popularizēšana un muzeju darbinieku kvalifikācijas celšanas pilnveidošana. Ir skaidrs, ka toreizējā Latvijas Muzeju asociācija lika lietā Zinātniski metodiskā un informācijas centra pieredzi, papildināja to ar ārzemju teoriju un pieredzi, lai piemērotu tā brīža apstākļiem un vajadzībām. (Maļcevs A. “LPSR Valsts kultūras komitejā”, Literatūra un Māksla, 1989.06.03.)

1999. gada septembrī notika starptautisks seminārs “Muzeju akreditācija”, novembrī Anita Jirgensone stažējās Amerikas Muzeju asociācijas Muzeju akreditācijas nodaļā. Pirmie muzeji, kas 1999. gadā pretendēja iegūt akreditāciju, bija Tukuma muzejs, Rīgas Motormuzejs, Turaidas muzejrezervāts, Latvijas Sporta muzejs, Latvijas Mākslas muzeju apvienība, Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs un Latvijas Vēstures muzejs, taču tas izdevās tikai pieciem. 2000. gada laikā tika akreditēts 31 muzejs, 2001. gadā – 25 muzeji, 2002. gadā – 18 muzeji, bet līdz 2003. gada septembrim tika akreditēti visi 37 valsts muzeji, 50 no 96 pašvaldību muzejiem, bet no 89 privātajiem muzejiem četri. (“Piecos gados paveiktais”, Muzeju valsts pārvaldes speciālizdevums, 2003.03.)

Kā norādīts Vitas Rinkevičas rakstā “Akreditācijas problēmas ICR`99 konferencē Atēnās”, Latvijā esam gājuši ceļu, kasvairāk līdzinās Anglijā esošajai muzeju reģistrācijai” (Rinkeviča V. “Akreditācijas problēmas ICR`99 konferencē Atēnās”, Muzeju Vēstnesis, 1999, Nr. 11), taču spriežot pēc citiem materiāliem, piemēram, Agritas Ozolas raksta “Kā izmērīt muzeja darbu?”, tomēr vairāk liekas, ka esam pārņēmuši ASV sistēmu: “1970. gadā, kad ASV sākās muzeju akreditācija, uzmanības centrā bija arī mums pazīstamas problēmas: nepiemēroti kolekciju glabāšanas apstākļi, darbinieku profesionalitātes līmenis, standartu trūkums muzeju darba vērtēšanai utt. Bija zināms uzskats par to, kādam jābūt labam muzejam, tomēr muzejus to lielās daudzveidības dēļ, nebija iespējams salīdzināt. Akreditācijas gaitā izstrādāja universālu muzeja vērtēšanas kritēriju-muzeja darbības atbilstība misijai.” (Ozola A. “Kā izmērīt muzeja darbu?”, Muzeju Vēstnesis, 2000, Nr. 3) Starp ASV raksturīgākajiem vērtēšanas kritērijiem minēti: muzeja misija, pārvalde, krājums, interpretācija un prezentācija, administrācija un finanses.

Patiesībā tas pat varbūt nav nemaz tik svarīgi, kādu pieredzi esam pārņēmuši, domāju, ka šodien ir laiks akreditācijas procesā ieviest vairāk nacionālo īpatnību. Kaut gan ko līdzīgu jau 1999. gadā minēja arī Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija: “Kolēģi! Laiks atgriezties Latvijā! Brauksim, vērosim, mācīsimies, bet nekopēsim. Latvijā muzeji un muzejzinātne ir bijusi un ir augstā līmenī. Vairāk pašcieņas!” (Fleija A. “Apstāties skrējienā”, Muzeju Vēstnesis, 1999, Nr. 11)

Esot 2018. gadā, mums ir grūti iedomāties ar kādām problēmām bija jāsaskaras pirmās akreditācijas procesa gaitā. Iespaidu varam gūt, lasot tā laika muzeju nozares oficiālo izdevumu “Muzeju Vēstnesis”, – nesakārtoti muzeju ēku vai zemes īpašuma attiecību jautājumi, nav noslēgti līgumi par telpu nomu, trūkst infrastruktūras, nepietiekams speciālistu skaits, dažādu krāmu uzkrāšanās muzeju bēniņos un darba telpās, nepieciešama bijušo padomju muzeju filiāļu jaunās piederības noskaidrošana, muzeja pastāvīgas ekspozīcijas trūkums (Jūrmalas muzejs), nav juridiskas personas statusa (Latvijas Mākslas muzeju apvienība) u.c.

Jāatzīmē, ka arī tolaik daži svaigi izstrādātās akreditācijas aspekti tika apšaubīti, par dažiem tika diskutēts. Tika izvirzīti sekojoši iebildumi:

- Akreditācijas procesā daudz nevajadzīgas birokrātijas. Piemēram, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kārlis Ēriks Arons rakstīja: “Paies daži gadi, nobirs akreditācijai pielipušie birokrātijas “gruži” un varēsim procesu aplūkot kā nopietnu zinātnisku analīzi.” (Arons K. Ē. “Kas ir muzeja akreditācija?”, Muzeju Vētnesis, 2000, Nr. 7)

- Vienāds sagatavojamo dokumentu daudzumus, neskatoties uz paša muzeja “izmēru”, līdztekus akreditācijas komisijas mainīgajam sastāvam, kas nosaka paša procesa neviendabību, par ko Aija Fleija rakstīja: “Otra problēma, kas saistīta ar akreditāciju, ir komisiju sastāvs. Tas ir pārāk mainīgs un līdz ar to mainās pieeja muzeju vērtējumam. Tas, kas vienā muzejā tiek atzīts par problēmu, citā paslīd garām neievērots.” (Fleija A. “Apstāties skrējienā”, Muzeju Vēstnesis, 1999, Nr. 11) Arī Ilze Līduma, Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītāja, izteikusies: “Kas nepatika? Apjomīgā akreditācijas pieteikuma dokumentu standartpakete, kas vairāk atbilst lielu muzeju darbības vērtēšanai.” (Līduma I. “Latviskākā latviešu rakstnieka piemiņa dzīvo”, Muzeju Vēstnesis, 2003, Nr. 2)

- Tieksme unificēt muzejus. Tā Anna Jurkāne norādījusi, ka vienā akreditācijas apmeklējuma reizē, balstoties tikai uz iesniegtajiem dokumentiem, ir grūti vispusīgi vērtēt muzeju; uzskata, ka vērtēšanas pamatprincipos jābūt ietvertai domai par muzeju dažādību: “Muzeju vienādošanas princips raksturīgs padomju laikam.” (Jurkāne A. “Skats uz muzeju akreditāciju no akreditējamā muzeja viedokļa”, Muzeju Vēstnesis, 1999, Nr. 5)

Pirmo reizi akreditācijas gaita tika vērtēta 2001. gadā, par ko liecina Jāņa Garjāna raksts “Muzeju akreditācija turpinās” oficiālajā muzeju nozares izdevumā. (Garjāns J. “Muzeju akreditācija turpinās”, Muzeju Vēstnesis, 2001, Nr. 2) Kaut gan “vērtēta” nav pareizi teikt. Raksts ir aprakstošs, autors nekādus trūkumus šim procesam nenosauc, kaut gan nenoliedz, ka iespējams akreditācijas turpmākās kārtas tiks organizētas pēc cita modeļa.

2003. gadā notika jau minētā konference par muzeju akreditāciju. Runas noteikti bijušas interesantākas nekā manā rīcībā nonākušais materiāls, kurā informācija apkopota tēžu veidā un praktiski nedod ieskatu tobrīd saskatāmajās problēmās vai turpmākās attīstības virzienā.

Interesanti, ka Aija Fleija ir bijusi vienīgā, kura jau 1999. gadā atļāvusies publiski reflektēt par akreditācijas procesu kopumā. Šķiet, viņas teiktais nav zaudējis aktualitāti vēl šodien: “Vai akreditācijas procesā muzejs sev atklāj kaut ko jaunu? Domāju, ka ne. Problēmu loks ir zināms. [..] Akreditācijas dokumentu komplekts sanācis pārāk “smags”. Tās autori, it kā vēlējušies muzejniekiem pierādīt visu muzeja dzīves problēmu pārzināšanu, nevis sekojuši Muzeju likuma 11. pantam, kurā uzskaitīti četri nosacījumi muzeja akreditācijai: 1) apstiprināts nolikums, 2) veikta krājuma uzskaite, 3) ir krājuma saglabāšanas iespējas, 4) krājums ir pieejams sabiedrībai. Akreditācijas procesam ir “piekabinātas” visas muzeja darbības un izpausmes sfēras.” (Fleija A. “Apstāties skrējienā”, Muzeju Vēstnesis, 1999, Nr. 11)

Kad laika gaitā radās nepieciešamība pieņemt jaunu Muzeju likumu (pieņemts 15.12.2005.), ko galvenokārt noteica vajadzība to pielāgot vēlāk pieņemtajam Publisko aģentūru likumam, Valsts pārvaldes iekārtas likumam un Komerclikumam, birokrātiskais slogs akreditācijas procesam tika nevis samazināts, bet pavērts ceļš tā palielināšanai. Proti, jaunajā likumā tika paplašināts nosacījumu saraksts, atbilstoši kuriem muzejs var saņemt akreditēta muzeja statusu. Muzeju likuma 9. panta otrā daļa nosaka, ka muzejs iegūst akreditēta muzeja statusu, ja:

1) ir dibinātāja apstiprināts muzeja nolikums, statūti, reglaments vai līgums;

2) muzejs veic visas likuma 7. panta otrajā daļā noteiktās pamatfunkcijas;

3) ir veikta muzeja krājuma uzskaite;

4) ir telpas, iekārtas un drošības sistēmas, kas garantē muzeja krājuma saglabāšanu;

5) ir nodrošināta muzeja misijai atbilstošu ekspozīciju un izstāžu, kā arī krājuma neeksponētās daļas pieejamība sabiedrībai;

6) ir izstrādāta muzeja darbības un attīstības stratēģija (Muzeju likums 9. pants).

Par iemesliem, kādēļ tas ticis darīts, informācija nebija atrodama.

Neviens gan nešaubījās un nešaubās arī tagad par paša akreditācijas procesa nepieciešamību un, neskatoties uz grūtībām, atzīst to par nepieciešamu profesionalitātes nodrošinātāju, tāpat arī nozarei joprojām raksturīgs lepnums par paveiktu akreditāciju: “Akreditācija jau pagājusi, tomēr ik uz soļa jūtams, ka tā bijusi. Sakārtoti dokumenti, krājuma uzskaite un, galvenais, ne uz mirkli mūs neatstāj labsajūta par ieņemto vietu Latvijas akreditēto muzeju saimē.” (Spuņģe Ā. “Pārdomas pēc akreditācijas”, Muzeju Vēstnesis, 2003, Nr. 7)

“Akreditāciju, faktiski – nopietnu gatavošanos tai –, no laika distances var vērtēt kā pozitīvu stimulu sakārtot it kā nenozīmīgas, ikdienas darbā birokrātiski sekundāras lietas, kas tomēr ir būtiskas katra muzeja mašinērijas sekmīgai darbībai... tajā pašā ikdienā.”(Vijups A. “Ventspils muzeja sprinta akreditācijas starpfinišs”, Muzeju Vēstnesis, 2003, Nr. 8/9).

Attiecībā uz šodienas situāciju diemžēl nav informācijas, ne pieredzes apkopojuma, ne konferenču materiālu, nekā. Vienīgi sarunas kuluāros.

 

Diskutējam?

Kādēļ akreditācijas procesam būtu jāmainās? Visam jāmainās līdzi laikam, situācijai, mūsu uzkrātajai pieredzei un citiem faktoriem. Akreditācija ir stimuls un mehānisms muzeju darbības pilnveidošanai, iespēja pāriet uz augstākiem standartiem, ko šobrīd, manuprāt, vairs neizmantojam, tā vietā formāli atrakstāmies, tērējot savu laiku, naudu, enerģiju. Ir sācies muzeju individuālo uzvaru laiks, ko nosaka konkrētu muzeju rezultatīvi vadītāji, sekmīgi nolasītas komandas, veiksmīgas renovācijas un rezultatīvas stratēģijas. Veiksmīgu muzeju darbības pieredze šobrīd varētu būt pamatā akreditācijas procesa pilnveidošanai. Un esmu pārliecināta, ka gan virzienam, gan ceļiem, proti, gan stratēģijai, gan taktikai, būtu jānāk no pašiem muzejiem.

No savas pieredzes, kas saistīta ar neliela privāta muzeja jau otro akreditāciju, varu iezīmēt sekojošas problēmas: kārtējās akreditācijas ir formālas, akreditācija paņem ļoti daudz laika un neliela muzeja resursu, ja to veic pēc būtības (kā to darām mēs Žaņa Lipkes memoriālā – diskutējot par katru ideju un pat katras domas formulējumu). Atdeve no šī darba patēriņa ir jūtama tikai pirmreizējās akreditācijas gadījumā, kad pieprasītais dokumentu kopums muzeja komandai liek diskutēt un domāt par daudzām lietām, bet citas sakārtot arī fiziski vai administratīvi. Akreditācijai ir izmaksas, un tās katrai institūcijai savādākas. Ir jūtams birokrātisks spiediens uz darba saturu, kas lielā mērā tiecas unificēt muzejus.

Tā kā man pašai ļoti patīk plānot, sistematizēt un organizēt, savā pieredzē esmu guvusi pārliecību, ka efektīva plānošana iespējama 1–2 gadu robežās. Jo ilgākam laikam muzejs sastāda savus darbības plānus, jo mazāk tas ir aktuāls un, tātad, sabiedrībai pievilcīgs. Plānot, pat tikai uz pieciem gadiem, nešķiet īpaši rezultatīvi, ja ņem vērā, cik procentuāli lielā mērā šie plāni mainās, kaut gan ar samērā labiem panākumiem iespējams plānot krājuma darbu, piemēram, krājuma izstādes, protams, ja neiekļaujam plānošanā tehniskās iespējas un interpretāciju. Šodien mēs nevaram būt droši, kādas tehniskās iespējas nonāks līdz Latvijai un kļūs aktuālas jau pēc gada, kur nu vēl pēc pieciem. Tas pats sakāms par interpretāciju. Vienu un to pašu faktu iespējams piedāvāt ar termiskās gradācijas ziņā atšķirīgu mērci. Šodien sagatavotā pēc pieciem gadiem visticamāk būs remdena. Ar izņēmumiem, protams.

 

Idejas

Ja, ķeroties pie Žaņa Lipkes memoriāla kārtējās akreditācijas, es biju pārliecināta, ka nekas nav vienkāršāk kā pateikt to, ko no tevis gaida, un saņemt akreditāciju uz nākamajiem pieciem gadiem, tad Lipkes memoriāla komandai mani pēc zināma laika izdevās pārliecināt, ka ir vērts cīnīties par izmaiņām pašā sistēmā. Nav pamata ik pēc pieciem gadiem atkārtot akreditācijas procesu. Muzeja darbaļaužu ikdienā tas ir lieks kavēklis. Tādēļ šobrīd, ja man kāds jautātu, es būtu par visu muzeju akreditāciju uz desmit gadiem. Valsts pārvaldes reformas kontekstā tā būtu arīdzan laba iespēja samazināt muzeju nozares pārraudzībā iesaistīto nepieciešamo darbinieku skaitu, ja jau Kultūras ministrija ir uzņēmusi kursu uz to.

Otrkārt, manā skatījumā akreditācijas procesam jau tuvākajā nākotnē vajadzētu fokusēties tikai uz Muzeju likumā noteiktajiem muzeju akreditācijas kritērijiem, bet vislabāk atgriezties pie iepriekšējā tiesību aktā minētā īsākā saraksta. Uzskatu, ka Kultūras ministrijas kā birokrātiskas struktūras kompetencē vajadzētu paturēt visu, kas saistīts ar krājumu (uzskaite, saglabāšana, deponēšana, eksponēšana, pētniecība), atstājot cita veida politiku izstrādes nepieciešamību un arī realizāciju katra muzeja paša izlemšanai kārtējo akreditāciju gadījumos, taču ir vērts to pieprasīt pirmreizējās akreditācijas gadījumā.

Nojaušu, ka tūlīt izpelnīšos lasītāju sašutumu, taču uzskatu, ka krājumu stāvoklis un saglabāšanas apstākļi jāvērtē daudz stingrāk, tostarp ugunsdrošība, apsardze u.c. Muzeji joprojām deg. Gandrīz trīsdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un divdesmit gadus pēc akreditācijas uzsākšanas muzeju krājumiem vajadzētu būt sakārtotiem. Neviena muzeja krājumā nedrīkstētu būt ilgstoši neinventarizēti vai krājumā neuzņemti priekšmeti, priekšmeti ar sliktu saglabātību. Ir laiks beidzot pateikt atklāti, kāds ir progress krājuma sakārtošanas jomā un, ja nepieciešams, prasīt no valsts papildus līdzekļus šī darba pabeigšanai. Zinu, ka joprojām ir muzeji, kuru krātuvēs ir liels īpatsvars neinventarizētu priekšmetu u.tml.

Treškārt, aprunājoties arī ar citu muzeju pārstāvjiem, bija jāsecina, ka daudzi dokumenti (līgumi, akti), kas iepriekšējā akreditācijā apmierinājuši komisiju, tagad vairs nav pareizi. Lai novērstu kļūdas, bezjēdzīgu pārrakstīšanu un citu muzeju materiālu kopēšanu, būtu lietderīgi, ja līgumus, aktus u.tml. izstrādātu un aktualizētu Kultūras ministrijas ierēdņi atbilstoši jaunākajām izmaiņām saistībā ar datu aizsardzību vai autortiesībām, vai jebko citu, un tie būtu brīvi lejupielādējami, piemēram, kultūras kartē vai citviet, jo ir skaidrs, ka vairumu muzeju rīcībā nav jurista, kas spētu izstrādāt aktuālas dokumentu formas.

Jānotiek pārvirzei no kvantitatīvajiem rādītājiem uz kvalitatīvajiem. Neredzu nekādu jēgu daudziem šodien pieprasāmiem datiem, piemēram, par cik/kādu daudzumu muzejs palielinās krājuma vienību skaitu? Palielinās atbilstoši pašu izstrādātajai politikai tādos daudzumos, kādi būs nepieciešami, pieejami vai iespējami. Teorētiski domāju, ka ir pat iespējami gadi, kad atsevišķa muzeja krājums varētu arī nepieaugt vispār. Līdzīgi domāju arī par potenciālajiem apmeklējuma skaitļiem. Kāda jēga plānot nepārtrauktu pieaugumu? Kur mēs dzenamies? Ko mēs rakstīsim, kad muzeju apmeklējuma kapacitāte tiks izsmelta? Apmeklējuma rādītājiem ir vairāk statistiska nozīme. Apmeklētāji, kas izskrien cauri muzejam, nekādā ziņā neveicina muzeja misijas realizāciju. Uzskatu, ka jāorientējas uz kvalitatīviem rādītājiem – izstādēm ar pietiekoši ilgu mūžu, ar saturu saistītām izglītības programmām, elpu aizraujošām ekspozīcijām u.tml. Līdzīga ir situācija arī ar ierakstiem Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā (NMKK). Patlaban spiežam uz apjomiem, ieraksti ir trūcīgi, ar sliktiem attēliem, praktiski nav izpelnījušies nekādu sabiedrības interesi. Lielākā daļa Latvijas pat nenojauš par NMKK pastāvēšanu, nekādā ziņā ar to netiek iepazīstināti skolēni, muzejiem nav pienākumu komunicēt par NMKK. Tam jāmainās.

Taču mana lielākā pārliecība ir, ka jebkurām izmaiņām jābūt pašu muzeju iniciētām, jāizriet no to ikdienas darba pieredzes un jābūt atbilstošām to nepieciešamībai.

 

Attēls www.hampshireculture.org.uk

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist