Podkāsta "Pārdefinēt muzeju" 1. sērijas "Kā pārdefinēt muzeju krīzes laikā" atšifrējums

Podkāsta 1. sērija ierakstīta 11.11.2020. Sarunu var noklausīties soundcloud.com

 

Ineta Zelča Sīmansone: Ar šo sarunu uzsākam domnīcas Creative Museum podkāstu sēriju “Pārdefinēt muzeju”, kurā runājam par aktuālo situāciju muzeju nozarē, īpaši uzsverot pēdējā gada laikā ieviestās pārmaiņas. Šīs dienas tēma ir “Kā pārdefinēt muzeju krīzes laikā?” 

Sarunas viesi ir - mākslas kurators un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja [PSMVM] direktors Kaspars Vanags. 

Kaspars Vanags: Sveika, kolēģe!

IZS: Sveiks, Kaspar! PSMVM ir pieteicis vērienīgu pārdefinēšanas programmu 2021. gadam. Kā un vai pandēmija to ietekmēs, šodien runāsim vairāk. Un otrs mans sarunu biedrs ir Muzeja studiju doktors, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons.

Raivis Sīmansons: Sveika, Ineta!

IZS: Sveiks, Raivi! Žaņa Lipkes memoriāla kampaņa “Drosmes māja” savā ziņā arī ir ambīcija pārdefinēt muzeja funkcijas, īpaši pilsoniskās izglītības funkciju. Kā ir pārdefinēt muzeju krīzes laikā? Ko katram no jums tas nozīmē? Skaidrs, ka jūsu pārdefinēšanas programma – ideja par to – radusies tā sauktajā “ne-krīzes” laikā. Bet kā krīze to ietekmējusi? Kaspar?

KV: Man šķiet, tiem, kas ir studējuši muzeoloģju, strādājot pie pārdefinēšanas, pirmā lieta droši vien ir tā iekšēji izjustā nepieciešamība, ko angliski runājošajā pasaulē sauc par unlearning jeb atmācīšanos. Ir tik ārkārtīgi daudz lietu, kas mums ir fiziski ieaudzinātas, – kas ir muzejs, kā mēs skatāmies uz muzeju, kā mēs muzejā skatāmies. Manuprāt, tipiska lieta, ko minēt kā piemēru, ir tā, ka mūsdienu mākslu cilvēki skatās līdzīgi gleznām  viņi grib atkāpties, redzēt un darīt tā, kā ir iemācījušies no impresionisma,  ka uz gleznu jāskatās ar divu metru distanci vai jo tu tālāk atkāpies, jo glezna vairāk pastāsta. Tas vairs nav nepieciešams citos mākslas medijos. Un līdzīgi ir ar pašu muzeju. Muzejā šobrīd mēs labprāt darām daudz citu lietu, bez skatīšanās, bez mācīšanās. Vai arī otrādi – muzejs nevis māca, bet varbūt tā ir vieta, kurā norit abpusēji mācīšanās procesi. Līdz ar to ir nepieciešams nepārtraukti pārvaicāt, ko muzejs var sniegt, ko muzejs var saņemt, kā šobrīd notiek pētniecības procesi? Ir tik daudz kompleksas situācijas, kur tu vienkārši vari mainīt spēles sadaļas un skatīties kombinācijas.

IZS: Bet kā tas ir – pieteikt muzeja pārdefinēšanu un saprast, ka pārdefinēšanas koncepts ir pilnīgi jāmaina, jo viena lieta būtu šādu pārdefinēšanu pieteikt normālos apstākļos, izvērtēt muzeja funkcijas un darbību, bet otra – ja pārdefinēšana jāveic ārkārtējās situācijas un vērtību pārdefinēšanas laikā, jo arī muzeoloģiski esam nonākuši pilnīgi jaunā laikā. 

KV: Jā, tas ir daudz grūtāk  tīri fiziski lietas “dabūt cauri”, bet, no otras puses, atkrīt nepieciešamība sniegt argumentus, kāpēc šīs pārmaiņas ir vajadzīgas. Situācija tev zināmā mērā nāk talkā ar argumentiem – vienkārši tu redzi, ka ir lietas, kas vairs nestrādā. Vai līdzīgi kā šeit bibliotēkā, kur mēs ierakstām šo sarunu, – pēkšņi saproti, ka grāmata var būt bīstama, un, ja kāds to ir lasījis, tad neskaries tai klāt. No otras puses, mēs pēkšņi sākam novērtēt taustāma objekta vērtību. Es atceros, kad aizsākās pašas pirmās sarunas par digitalizācijas procesa iespējām muzejos un bibliotēkās, kāds no profesoriem teica, ka neviena digitalizēta grāmata nevarēs aizstāt to sajūtu, ka tu bibliotēkā paņem 15.–16. gadsimta sējumu un tas smaržo pēc etiķa. Tu saproti, ka tas ir dezinficēts mēra laikā. Iespējams, ka muzejam parādās atkal tā jaunā, atpazīstamā aura, vēlme pēc fiziska kontakta ar lietām. Un arī visas online aktivitātes mudinās cilvēku vai radīs vēlmi pēc fiziskā kontakta. 

IZS: Kā Lipkes memoriālā iet ar pārdefinēšanu? Jums arī jāpārdefinē ne tikai muzeja pamatfunkcijas, bet arī tas, kā jūs iekļausieties pilsoniskās izglītības programmā. 

RS: Lielākais gada notikums ir aiz muguras, un mēs izvērtējam, ko esam paveikuši gada laikā, un summējam kopā, kas no tā, kas bija iecerēts, ir izdevies un kas nav izdevies. Kādas izmaiņas plānā ieviesa krīzes situācija, kas, protams, lika vairāk pārslēgties uz strādāšanu online režīmā. Un visas šīs lietas – mājaslapas atjaunošana, digitālo rīku uzlabošana, strādāšana ar filmēšanas komandu, taisot klipus un tiešraides, visu liekot video formātā un izziņojot sociālajos medijos. Tas liks fundamentāli pārvērtēt veidu, kādā mēs sasniedzam auditorijas. Bet tu laikam jautāji par Drosmes māju – jauno, lielo projektu. Mēs to nesauktu tik skaļi – par pārdefinēšanu, jo tas vienkārši iezīmēs vienu no muzeja funkcijām – komunikācijas un izglītības funkciju  un mēģinās tam piešķirt lielāku svaru. Pamatojums to darīt ir tas, ka mēs pirms laika pasūtījām desmit gadu Lipkes memoriāla sociālekonomiskās darbības izvērtējumu, un tie rādītāji ir vienkārši…

KV: Nu…

RS: … beyond and above, tas varētu būt tas apzīmējums. Tas ir kā skatīties ainavā un ieraudzīt televīzijas torni. Viņš tur vienkārši ir. Vienkārši tāpēc, ka tā tēma ir tāda. Ne tāpat vien Dāvis Sīmanis paņēma tēmu un uztaisīja filmu, Inese Zandere paņēma tēmu un uztaisīja bērnu grāmatu, kurai pateicoties tikko Jāņa Znotiņa režijā ir tapusi izrāde bērniem. Un vēl, un vēl, un vēl. Arī tas, ka mums šinī brīdī ir pirmā virtuālā realitāte – Lipkes bunkura realitāte, kuras iedvesmas avots ir Annes Frankas memoriāls [The Anne Frank House]. Kad šo objektu uztaisīja, Zaiga Gaile ir teikusi, ka mēs salīdzināmies ar to, kas ir labākais pasaulē, nevis lokāli. Jo lokāli tu to neatradīsi. Nav biznesa modeļa lokālajos privātajos muzejos, kas funkcionētu vienlīdz labi saturiski, ekonomiski, sociālekonomiski un kas būtu tiešām pamanāms, un kas mainītu arī atmiņu kultūras klimatu. Tas ir tas lauks, kurā mēs strādājam – iedibināt jaunas tradīcijas. Piemēram, ir 30. novembris ar atceres pasākumu pie Brīvības pieminekļa utt. Šīs lietas vienkārši savelkas kopā, un, jā, – tev ir tāda bāze, ka tu vari spert drosmīgu soli uz priekšu un pieteikt vienu jaunu projektu. Un tad skatīties, vai tas aiziet. Jo tam vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Nevar vienkārši izdomāt, un, hops,  tas būs! Domājot, kā tāds izglītības centrs varētu funkcionēt pēc gadiem četriem pieciem, kad tas būs apritē, ir jāsaprot tikai, vai tas iekļausies kopējā valsts stratēģiskajā redzējumā par pilsonisko izglītību un mehānismiem, ar kuriem tā ir sasniedzama. Vai tā ir tikai formālā izglītība skolās, vai tomēr šīs nelielās nevaldības organizācijas piedāvā caurviju mācības un kompetenču prakses iespējas uz vēsturiskā fona, jau runājot par mūsdienu demokrātijas apguves izaicinājumiem. Tā ka mēs speram soli nezināmajā, bet ar ļoti solīdu bāzi, kas ir izdarīta šajos astoņos gados, kopš muzejs ir atvērts sabiedrībai. 

IZS: Es jautāju par Drosmes māju arī tāpēc, ka Drosmes māja un izglītības centrs visdrīzāk gada šķērsgriezumā liks pārdefinēt ne tikai jums, bet arī visiem muzejiem to, kas izglītība vispār ir un kā mēs sasniedzam savu mērķauditoriju brīdī, kad muzeju vai bibliotēkas durvis pēkšņi ir ciet. 

RS: Tieši tā. Es gribētu pakomentēt. Mēs strādājām faktiski gadu, lai notiktu konference ar ārzemju viesiem, un viens no tiem bija Jans Ēriks Dublmans [Jan Erik Dubbelman] – Annes Frankas muzeja ilggadējs izglītības darba vadītājs un tagad starptautisko projektu direktors. Viņš gan nesolīja, ka atklās kārtis, ko Covid-19 ir Annes Frankas muzejam nozīmējis, bet viņš to izdarīja un tik devīgi, ka tā būs mana “mantra” turpmākajiem mēnešiem, kad es domāšu par to, kā attīstīt muzeja darbu. Tur bija parametri, kas ir jādara, jo Annes Frankas muzejam ir tiešām reāls biznesa modelis, kurā 95 procenti ienākumu nāk no starptautiskajiem tūristiem, kuru pašlaik nav. Tātad atliek lokālā auditorija vai arī darbs ar digitāliem līdzekļiem. Ienākumu kritums attiecīgi par šo daļu – 10 miljoni eiro. Pieeja viņu kolekcijām un telpām ir slēgta, tātad viss pāriet uz vebināru formu. Viņi veido vairāk vebinārus vienā dienā, nekā visa pagājušā gada laikā. Tātad visu savu izglītības darbu pārceļ uz digitālo vidi. Un kas tev liedz to darīt? Es gribētu uzdot retorisku jautājumu – vai kāds Latvijā ir pārdevis “Skolas somas” ietvaros savu muzejpedagoģijas programmu vebināra formā? Es domāju, ka nav. Bet, ja vien muzejam ir līdzekļi un programmatūra, kā arī spējīgi muzejpedagogi, kuri, protams, saņem arī pienācīgu atalgojumu, tas ir biznesa modelis. Mums ir pieprasījums, mēs nevaram dot piedāvājumu. 

KV: Es redzu lieliskas perspektīvas, par kurām mēs muzeju vidē esam “besījušies” diezgan ilgu laiku. Nerunājot nemaz par tādiem starptautiskiem piemēriem kā Annes Frankas māja, mēs Latvijas muzejos un kopumā kultūras industrijā (varbūt izņemot kino un ļoti retus gadījumus literatūrā) fokusējamies uz nelielo auditoriju, kādu var sniegt mūsu valsts iedzīvotāju skaits, un tas nozīmē, ka uz vienu lasītāju, klausītāju un apmeklētāju labas izstādes izveides cenas ir nenormāli lielas. Tad mēs vaicājam, kāpēc Latvijas muzeji tik maz veido ceļojošās izstādes, kas būtu apskatāmas Viļņā, Pērnavā vai Varšavā, kas ļautu izmaksas optimāli izmantot vai audzēt auditoriju? Tajā brīdī, kad tu taisi vebināru vai online platformu, vai Youtube kanālu, uzdod jautājumu – ja jau mēs taisām izglītības projektu jauniešiem, varbūt taisām to angļu valodā ar subtitriem latviešu valodā? Vai mēs muzejā varam radīt produktus, kas nav obligāti piesieti šai vietai un šai auditorijai?

RS: Jā, konkurētspēja. 

KV: Jā, ja reiz mēs taisām online produktu, mums tas jātaisa konkurētspējīgs ar citiem muzejiem.

RS: Tātad – dublējums angļu vai krievu valodā. 

KV: Jā, būsim godīgi, tieši jauniešu auditorija, pieņemsim, vidusskolēni, vairāk informācijas skatās angļu valodā un, iespējams, pārzina šo valodu labāk nekā daudzi no mums muzejā. Un mūsu uzdevums būtu paralēli dot tulkojumu, parādīt, ka šī terminoloģija vai vārdi, ko mēs pēkšņi nevaram atrast savā dzimtajā valodā, tomēr subtitros parādās, ka šie vārdi eksistē. Tā ir viena lieta. Otra lieta, kas man šķiet ļoti interesanta, ja mēs runājam par šo starpdisciplināro vai starpnozaru pieeju muzejiem un to tēmām, – pēkšņi atklājas, ka zinātniekam, kas ir pieradis sēdēt viens pats un rakstīt tekstus, jārunā ar scenāristiem un jādomā par vizuālo materiālu, ar ko stāstu var papildināt. Te parādās pilnīgi pašsaprotama nepieciešamība strādāt komandās, un tur automātiski ienāk starpdisciplinaritāte. 

RS: Jā.

IZS: Bet atgriežamies tomēr pie piedāvājuma skolām. Izvērtējot, cik daudzi produkti radās pandēmijas laikā, mēs saprotam, ka nemaz tik daudz nav – kas jūsuprāt ir galvenie iemesli? Šeit es nerunāju par jūsu tikko minēto darbības paplašinājumu pieaugušajiem, ārzemniekiem, bet pirmais solis laikam tomēr ir spēt iekļauties skolu programmā, izpētīt, ko jaunais izglītības standarts kompetenču izglītībā paredz un kā muzeji var iekļauties. Un atvieglot dzīvi skolotājiem, iekļaujoties “Skolas somas” programmā, nodrošināt sadarbību un skolotājiem sūtīt signālu, ka mēs esam drošticams partneris mācību stundas nodrošināšanā.

KV: Jā. Pilnīgi piekrītu, bet arī te var lieliski sasaukties manis iepriekš minētās tēmas. Atcerēsimies, ka “Skolas soma” tika veidota kā Latvijas simtgades pakete. Simtgade ir pagājusi. Mēs tagad varam izkāpt ārā no nacionālā konteksta un padomāt, kā “Skolas somas” produkts var iegūt starptautisku redzējumu. Kā skolēni, saņemot šādus muzeja produktus, varētu saņemt tos nevis šauri nacionāli definētus, bet tādā kvalitātē, kas pilsoniskās izglītības kontekstā padara viņus par globāliem pilsoņiem.

RS: Es pilnīgi piekrītu Kasparam, ka var taisīt vietējai auditorijai, bet tev ir jādomā, kā to konvertēt kā produktu ar pievienoto vērtību, kas var konkurēt arī starptautiskā tirgū. Bet, pavisam praktiski, ir jāstrādā ar skolotājiem. Ir muzeji, kas to ir darījuši un izkopuši gadiem. Piemēram, es atceros, – savā laikā Okupācijas muzeja izglītības komanda, kas bija labākā Latvijā, katru gadu nopietni strādāja ar skolotājiem. Arī Latvijas Kara muzejs un Mārtiņš Mitenbergs. Viņi zināja skolotājus, tas bija telefona zvana attālumā, un tās grupas nāca. Šobrīd? Es nezinu. Arī pārrāvums, kad nedrīkst apmeklēt fiziskās muzeja telpas, šo sadarbību ietekmē. Tāpēc, izkāpjot no komforta zonas, ir jāmēģina taisīt vebināru stundas muzejā. Skolā virtuāli stundas jau notiek, tikai viņi nespēj tikt uz muzeju. Mums jāspēj muzeja materiālu, stundu nodrošināt tur, kur viņi ir, – ar virtuālo realitāti, ar grafiskām novelēm, ar laika līnijas vizualizācijām – Google institute ir pilns ar tām.  Mēs nevienu neesam uztaisījuši. Tātad – jāizmanto viss radošo industriju potenciāls, kāds vien ir, ja vien mēs varam to pakalpojumu nopirkt, noformēt mūsu produktu un laist to laukā mūsu un skolu kanālos. Pārdot preci, kas mums ir. Es tiešām domāju šajās – ekonomiskajās – kategorijās. Tāds biznesa modelis Latvijā vienkārši vēl nepastāv. Un par valsts muzejiem es vispār nerunāju – tur ir kādi desmit gadi nokavēti – kādā veidā to varētu ieviest.

KV: Un saruna ar skolotājiem – vadot publiskās programmas Rīgas Straptautiskās laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA), mēs redzējām network (sadarbības tīklu) apmaiņu. Protams, ka mēs esam ļoti ieinteresēti skolotāju skolēnos. No otras puses (mūsu sadarbības tīklā bija mākslinieki), noorganizēt, piemēram, Latvijas lauku skolu vizuālās mākslas pasniedzējiem iespēju satikties ar Kristianu Brekti viņa darbnīcā vai redzēt, kā strādā mūsdienu mākslinieks. Skolotājiem tā ir būtiska pieredze. Un apmainīties ar šo pieredzi. 

Arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājums – 200 000 vienību. Skolotāji varētu dabūt kaut ko līdzīgu tam, kāds vecajās skolās izskatījās bioloģijas vai anatomijas kabinetu kambaris, aizmugure. To vairs reta skola var atļauties kā labu mācību līdzekli. Tajā pašā laikā ar online produktiem šos modernos mācību līdzekļus varētu piedāvāt muzejs. 

RS: Es šeit varētu papildināt Kaspara teikto. Mums šobrīd ir Diānas Dimzas-Dimmes izstāde, kuru diemžēl apmeklēs un redzēs klātienē tikai daži, bet mēs esam nofilmējuši mākslinieci galerijā, kur viņa runā par saviem darbiem. Taisām klipu, kurš kalpo kā ekskursija ar mākslinieci. Un izstāde turpinās līdz 2021. gada februāra vidum vai martam, atkarībā no tā, kā veiksies ar atmuitošanu nākamajai – Borisa Lurje [Boris Lurie] – izstādei, kas atkal būs Rīgā. Laikā, kad muzejos apmeklētāju nebūs, mēs mēģināsim taisīt digitālos produktus.

IZS: Runājot par digitālajiem produktiem, izklausās lieliski, bet, atgriežoties pie visas muzeju nozares, ne tikai šiem diviem pieminētajiem muzejiem, un paredzot, ka muzeji ir ne tikai Rīgā, bet arī reģionos, – vai nebūs tā, ka radīsies vēl lielāka plaisa starp tiem, kas varēs to nodrošināt, un tiem, kas nespēs tikt līdzi?

RS: Mēs varējām paredzēt, ka Ineta uzdos šādu jautājumu. Viņai rūp visa nozare. 

KV: Ir jau vienalga. Tieši to pašu Creative Museum pirms pieciem gadiem runāja par muzeju servisa dizainu vai izstāžu dizainu. Ir cilvēki un entuziasti, kas to vai citu muzeju velk uz priekšu, un ir tādi, kas… Nav jau liela atšķirība, vai mēs runājam par muzeju izdevumiem un publikācijām vai kolekciju katalogiem, vai par labi dizainētu izstādi vai muzeja zīmolu, vai izglītības programmām. Ir cilvēki, organizācijas, komandas, kuras vilks visu uz priekšu, un ir tādas, kuras netiks. Man liekas būtiski (ja mēs domājam par muzeju kā, banāli izklausās, bet tikšanās platformu) panākt to, lai digitāliem produktiem vienlaikus nāktu līdzi monitorēts forums. Proti, tas ir lieliski, ko Raivis saka, – lai tā būtu laika skala vai video klips, bet lai pēc tam blakus nāktu iespēja skolēniem vai skolotājiem uzdot jautājumu, diskutēt par to, lai citi to var lasīt, lai tur nebūtu “bulings” apakšā, lai sarežģīti jautājumi tiktu saprotami paskaidroti. Tā ir lieta, par ko mēs šobrīd maz runājam. Kā muzejs varētu sniegt citādākas foruma iespējas nekā tās, kas mums šobrīd mediju vidē ir – kā sarunājas cilvēki “Delfu” komentāros …

RS: …ka muzejs ir droša telpa, kur var runāt. Bet es domāju, ka Inetas jautājums bija tehnisks – būs muzeji, kas pielāgosies un pratīs atrast jaunos forumus un kuriem būs līdzekļi nofilmēt (profesionāla filmēšana maksā vairāk nekā tūkstoti eiro dienā), un būs tie, kuri ne.

IZS: Mans jautājums bija drīzāk muzeoloģisks. Man šķiet, ka šis laiks nes līdzi pārdefinēšanas nepieciešamību arī pašai muzeju profesijai. Kas mēs, muzejnieki, pēc pandēmijas būsim? Vai mēs būsim tradicionālie muzejnieki – muzejpedagogi, krājumnieki, kuratori, vai arī tomēr šis laiks skaidri iezīmēs, ka, piemēram, muzejpedagogs vairs nekad nebūs muzejpedagogs tradicionālā izpratnē. Vai mēs vairākas no muzejos pašlaik esošajām un klasifikatorā ierakstītajām profesijām būsim spiesti pārdefinēt, lai spētu nodrošināt ne tikai izglītības piedāvājumu, bet arī izstāžu kūrēšanu utt…

KV: Bet – nu beidzot! Palūkojieties no medicīnas lauka  – iedomājieties, ka ārstam, operējošam ķirurgam, es pieņemu, reizi trijos gados ir jāmācās jaunas programmas, jauni “gadžeti”. Kāda izskatās operāciju zāle šobrīd? Ir kaut kas jāsaprot no datortehnikas, no inženierijas, paralēli nāk viss, kas šobrīd mainās farmācijā. Ja mēs domājam par gēnu inženierijas ietekmi uz farmāciju, katrus trīs līdz piecus gadus viss pilnībā jāpārmācās no jauna. Kāpēc lai ar muzejiem būtu citādāk? Turklāt ir vairāki muzeju darbības sektori, kur tas jau notiek. Lai tā būtu restaurācija. Restaurators pirms 20 gadiem ir pilnīgi cits cilvēks nekā tas, kas šobrīd strādā ar visām mūsdienu tehnoloģiju dotajām iespējām. Muzeja izglītotājam arī vairs nepietiek ar bundžu ar krāsainajiem zīmuļiem un A4 lapām.

RS: Nu jā, – tur, kur ir investīcijas. Piemēram, Pulka iela ir pavisam kas cits. Tas ir jauns līmenis, un tā ir valsts stratēģija sakārtot mūsu krājumu – nacionālo dārgumu – un ļaut cilvēkiem stādāt un attīstīties. Es nezinu, kur mēs atradīsim analogu izglītības un komunikāciju laukā, kur mums ir piešķirti lieli infrastruktūras uzlabošanas līdzekļi, izstrādāts software, ar kuru mēs to pašu “Skolas somu” varētu nogādāt līdz auditorijai, tāpat kā ir “Mana klase”, ko [Ilga] Šuplinska uztaisīja. Mums nav tādas līderības nozarē, kas “izsistu cauri” kādu rīku, ar kura palīdzību varētu sasniegt auditorijas. Runājot par nozari kopumā. Individuālie jau uztaisīs. 

KV: Jā. Nozarei kopumā būtu jāsaprot, ka Latvija ir pārāk maza, ir pārāk maz iedzīvotāju ar labiem ienākumiem, kas varētu ar nodokļiem nodrošināt to, ka katram muzejam ir restaurācijas darbnīca ar visu vajadzīgo aprīkojumu, ka katram muzejam ir sava podkāstu ierakstu studija…

RS: Tu piedāvā apvienot resursus?

KV: Mums ir jāapvieno resursi. 

RS: Redzi, Renarts [Renarts Braufmanis, LNB ierakstu studija] vairs nevar tikt galā šeit ar to apjomu. 

KV: Muzejiem nav katram jāmēģina uz pusslodzīti nodrošināt restauratoru un tad jādomā, ka restaurators neko nevar iesākt, ja nav vajadzīgā aprīkojuma. Līdzīgi kā Pulka ielas krātuves tiek izveidotas, arī muzejiem kopā kā asociācijai jābūvē augšā studijas, skeneri, aprīkojums.

RS: Aprīkotas telpas, standarts un viens kopīgs iepirkums. Un muzejiem būtu šī iespēja translēt, ko muzeji dara. 

KV: Un muzeji vienkārši rezervētu laiku studijā. Iespējams, ka pat dizaineriem būtu jābūt šādā komandā.

IZS: Tagad jūs abi sākāt fantazēt. Aizgājāt no realitātes uz piecgades vai desmitgades plānu. 

RS: Ko lai dara? Tu jautāji par nozari. 

IZS: Jā, arī jūsu skaistā vīzija paredz vienu jaunu īpašību, ko es pēdējā laikā diezgan grūti saskatu muzeju nozarē, – tā ir atvērtība un sadarbība. Jo ar finanšu piesaisti, ar intensitāti, kādā daži muzeji darbojas, mēs vairāk vai mazāk esam nonākuši tādā individuālisma laikmetā – katrs darbojas savā muzejā…

KV: Sociālā distancēšanās… 

RS: Tas gan – šinī brīdī. Es visiem piedāvāju – būvējam Ķīpsalā Drosmes māju ar to, kas ir iestrādāts idejā – tur ir jābūt šai multimediālajai izglītības telpai. Tur būtu jābūt telpai, kur ir kameras un mikrofoni, kur ir iespēja iziet ārpus telpas ar interneta palīdzību un noturēt pilnvērtīgu muzejpedagoģijas nodarbību jebkuram. 

IZS: Izklausās pēc tādas ideālās maker space idejas – fiziskā un arī digitālā vide, kur cilvēki nāk (fiziski vai digitāli) un līdzdarbojas.

RS: Nu tad, lūdzu! 

KV: Bet es negribu piekrist, ka ir tik ārkārtējs individuālisms. Jā, tas varbūt ir starp lielajiem valsts muzejiem, kur katrs mēģina sevi pozicionēt kā īpašu institūciju, kurai vajag arī īpašu attieksmi no valsts budžeta dotācijām. Bet, ja mēs paskatāmies uz reģionu muzejiem, būtībā ir tādi pašpalīdzības tīklojumi, kuri mēģina kolektīvi savākties, lai varētu vai nu kādas servisa industrijas lietas izdarīt, kas būtu visiem muzejiem vienādas, vai veidot instrukcijas, kā rīkoties Covid-19 apstākļos ar apmeklētājiem. Tur tā kolekte varētu ļoti labi strādāt. Tās ir mazās lietiņas, bet, tiklīdz muzejam būtu jāpasaka – labi, es nolieku vienu piektdaļu no sava budžeta un ielieku kopējā lietā –, tad droši vien būtu grūtāk panākt vienošanos. Piekrītu.

IZS: Nedaudz pieskaroties tēmai – muzejs kā pārmaiņu aģents… Es gribētu izmantot iespēju, ka tieši Medicīnas muzejs ir studijā. Kā tev, Kaspar, šķiet – situācijā, kad ir ārkārtas stāvoklis (un tieši medicīnas un veselības jomā), kas ir Medicīnas muzeja iespēja un arī loma? Vai Medicīnas muzejs ir Veselības ministrijas medijs? Varētu būt? Vai mēs viens otru redzam kā ārkārtējās situācijas sadarbības partnerus? 

KV: Es domāju, ka noteikti. Ja mēs runājam par tādu pārdefinēšanu, man šķiet, nozares muzejam, pieņemsim, veselībai veltītam muzejam, ir daudz vieglāk sajust nepieciešamību pārdefinēties brīdī, kad visa nozare ir krīzes vai ārkārtas situācijas epicentrā. Kad mēs vaicājam, cik muzejs ir spējīgs šajā krīzē darboties, cik lielā mērā tas var būt vai nebūt sabiedriskās domas reaģents, tajā momentā mēs, protams, prasām, cik muzejs pats ir vesels un kas vispār šajā kontekstā tiek saprasts ar veselību. Protams, mēs esam pieraduši dzīvot vēl vecajā paradigmā – ko ārsts tev pateica, tam tu seko. No otras puses, mēs redzam, ka ir mediji, kas tieši strādā ar to, ko ārsts tev nesaka vai nestāsta. Un tajā brīdī Veselības ministrija saprot, ka to arī var redzēt Latvijas veselības politikā. Ko ienes ministre [Ilze] Viņķele – viņa runā par līdzestības principu, par to, ka, lai cik dārgi būtu medikamenti, lai kāds mums būtu aprīkojums procedūrām, tas nestrādās, ja zāles netiks dzertas regulāri, un neviens tev blakus neizstāvēs – pašam ir tam jāseko. Ja pacients nokavē pierakstu, vienalga – uz Covid-19 testu vai pie ģimenes ārsta, viņš netiek uz procedūru vai netiek norīkots uz procedūru. Respektīvi, vispirms līdzestība – kā mēs katrs ienesam iekšā paša atbildību. Bieži vien tā ir arī ar muzeju. PSMVM līdz šim vairāk tika uztverts kā stāsts par ārstiem vai ārstu varoni, kā tipisks 60. gados dibināts dabaszinātņu muzejs. Protams, tas bija uz zinātnisko progresu balstīts. Tagad, kad mums ir pietiekami daudz skeptiķu apkārt, kad mums ir konspirācijas teorijas, kad mēs vaicājam, vai zinātne spēs mūs izvilkt ārā no tās bedres, kurā mēs ar zinātnes palīdzību esam iekrituši, – mums ir vajadzīgi pilnīgi citi mehānismi, vajadzīgas platformas, kur ārsts runā ar pacientu vienlīdzīgi. Un tad muzejs var būt sabiedrības diskusiju platforma.

IZS: Lai muzejs būtu diskusiju platforma, svarīga ir arī muzeja kolekcija un pētniecība, ar kuras palīdzību mēs varam par sabiedrībā aktuāliem procesiem runāt. Kā ir ar laikmetīgo kolekcionēšanu muzejos? Kas ir tas jaunais, ko šis laiks, iespējams, muzejiem signalizē tieši par laikmetīgo kolekcionēšanu, par principiem, kritērijiem, atlasi? Ko muzeji kolekcionē, ko nē? Kurā brīdī muzejs saprot, ka tas ir kolekcionēšanas vērts? 

RS: Es gribu uzreiz izteikt komplimentu, jo, jau vasarā tiekoties, mēs runājām par to, ka man rakstīja no Briseles, no Eiropas Vēstures nama, un jautāja par laikmetīgās kolekcionēšanas praksi un kopizstādi, kas būtu no visām valstīm. Pirmais, kas man nāca prātā, – jūs taču būsiet paņēmuši tās maskas, inovācijas, kas tepat, Rīgas Tehniskajā universitātē un citur, rodas. Un tā arī bija. Es nezinu, cik tālu pavirzījies process ar ielikšanu krājumā, aprakstīšanu un ielikšanu kontekstā, bet pirmais instinkts bija – kur nu kur, bet Medicīnas muzejā tām noteikti jābūt. Un tā ir, un tas ir forši. Tātad jūs par to esat domājuši. Tā ir rokas turēšana uz pulsa. 

KV: Pilnīgi cits aspekts. Nesen Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika rīkota diskusija par ilgtspēju muzeju darbībā.

RS: Mēs bijām klāt.

KV: Ilgtspējības principi pastāv arī rūpniecībā. Interesanti, kā tas apgrūtina laikmetīgo muzeju kolekcionēšanu. Piemēram, nozarē lietoto medicīnas aparatūru slimnīcas šobrīd iegādājas ar līgumiem, kuros tiek norādīts, ka tā tiek nomainīta pret jaunu. Respektīvi, viss tiek pārstrādāts. Tā vai cita ierīce tiek nomainīta pret modernāku, un slimnīcai vecā ierīce jāatdod atpakaļ ražotājam, kurš to pārstrādā vai izmanto rezerves detaļās, un šādas ierīces nenokļūst muzejā. Tas ir interesants piemērs, kā ilgstpējība palīdz un arī traucē muzejiem.

IZS: Tā ir arī iespēja parunāt, kā mēs muzeju kolekcijas papildinām. Iespējams, tie vairs nav tikai “pliki” priekšmeti, bet tie ir stāsti un dokumentēšana. Ne vairs fizisku objektu pārvešana uz muzeju un iekļaušana krājumā. Iespējams, sekošana aktuālajam procesam varētu likt pārdefinēt arī krājuma komplektēšanu. Mēs saprotam, ka, atšķirībā no laika pirms simts gadiem, mēs esam ieauguši materiālajā kultūrā un priekšmetu kļūst arvien vairāk. Tas ir arī jautājums par krājuma komplektēšanas kritērijiem. Ko mēs no visa paņemam? Kam mēs tos stāstus prasām? Vai priekšmetam bez stāsta ir vērtība? Šķiet, ka šis ir interesants laiks arī kolekcionēšanas politikas pārdefinēšanai. 

RS: Muzeoloģiski, jā, absolūti. Tas jau tika teikts 70. gados, ka mēs nespēsim visu pasauli ielikt zem viena jumta un telpas kaut kādā brīdī būs par šķērsli audzēt kolekciju tik uz priekšu. Tāpēc ir digitalizācija. Tāpēc ir dokumentācijas formas, kas ļauj to darīt arī ar citiem līdzekļiem. Tāpēc ir arī efemērās mākslas, kuras rada un kuras izgaist. Šis ir ļoti aktuāls jautājums – kas vispār ir kolekcija mūsdienās? Kopš nemateriālais mantojums ir iekļauts muzeju definīcijā, tas ir ļoti stiepjams jēdziens. Tā nav tikai etnogrāfija, tie ir arī digital born objekti.

KV: Pie kolekciju veidošanas un jautājuma, vai muzejs var kļūt par komunikācijas platformu veselības aprūpes sistēmai Latvijā, – man liekas interesanti, ka konflikta spriedze šobrīd sabiedrībā parāda sociālpolitisko dimensiju, kas ir saistīta ar veselību, un tas nozīmē, ka lietas, kas nonāk kolekcijā, nav tikai mediķu vai ekspertu joma, bet tur parādās gan sociologa, gan kultūrantropologa, gan politologa kompetence. Un tajā brīdī mēs pēkšņi redzam, ka kolekciju veidošanas principu izstrādē mums ir vajadzīga lielāka iekļāvība. Tas ir saistīts ne tikai ar medicīnas vēstures muzeju, bet arī ar vēstures, ar mākslas muzejiem, nerunājot nemaz par zinātnes muzejiem.

RS: Tā ir arī tāda pazemības prasība visiem muzejiem – sākt redzēt visu no otras puses. Auditorijai ir, ko teikt. Mēs, muzeji, gribam pārāk translēt savas idejas, kamēr maz esam uzņēmīgi pret to, ko tiešām grib auditorija. Kas viņiem ir sakāms? Un kā viņi reprezentētu mūs muzejos?

IZS: Ar šo gandrīz varētu noslēgt sarunu, bet gribu jums uzdot vēl vienu noslēdzošo jautājumu. Jūs abi publiskajā telpā mēdzat sevi pieteikt kā muzeologus. Iespējams, nedaudz provokatīvs jautājums. Kādu jaunu muzeoloģisku paradigmu maiņu jūs gaidāt? Kas no šī laika jums šķiet muzeoloģiski aktuālākais, būtiskākais?

RS: Kamēr es vēl biju teoloģijas aprindās, bija teiciens Praxis facit teologum, tātad “Prakse dara to, kas tu esi”. Arī muzeologam tā ir prakse. Un šeit pat, šajā studijā, pusgada laikā ir palaista “Pagrīdes Rīgas” mobilā aplikācija, ko ar Braufmaņa kungu ierakstījām, ir palaista virtuālā realitāte, ir ierakstīti vairāki labi ieraksti, kas tiks noformēti kā gala produkti un palaisti. Es domāju, tas mūs visus spiež iziet laukā no mūsu četrām sienām un sākt strādāt ar digitāliem līdzekļiem. Vebināru forma izglītības programmām ir tā, kas muzejos vēl nav sasniegta. Es runāju salīdzinošās kategorijās, jo es sāku ar Annes Frankas namu un es ar to noslēgšu. Es redzu, kā viņi strādā, un es gribētu, lai mēs vismaz pietuvotos tam līmenim. Tas ir globāls mērogs. 

KV: Es tad līdzsvaram prezentēšu tādu konservatīvāku redzējumu. Man liekas, ka šis laiks muzejiem atklāj arī citas iespējas, bez tām, ko Raivis teica, un es pilnīgi tam piekrītu, atbalstu, saprotu to nepieciešamību izdzīvošanai. Bet kā cilvēkam, kurš mīl muzejus, man ir jāsaka, ka iespēja, ieiet muzejā bez milzīgām apmeklētāju grupām, bez tūrista, kas pie darbiem pavada sekundi vai divas, ir fantastiska sajūta. Tas atgriež atpakaļ bezmaz vai bērnības pieredzi, kad tu ieej muzejā un ej pa zālēm teju viens pats. Un mēs iegūstam nedaudz klusuma, kas ir vajadzīgs uztverei, ekspozīcijas lasīšanai. Nav tā burzma, tu redzi, kā ir vitrīnas stūrīši nostrādāti, tu izlasi etiķeti un redzi, ka trūkst komats vai arī cik ļoti tur vajadzētu to komatu. Arī šādas lietas mums ir jāizmanto. Covid-19 savā ziņā ir arī tāds sēru moments – ja kaut kas aiziet, mums nevajag uzreiz cīnīties ar depresiju, vajag gūt mācību stundu no skumjām vai sērām. Un šis ir arī tāds pārdomu laiks, kad ieiet tukšā muzejā, pastāvēt pie vitrīnām, baudīt šo iespēju būt muzejā vienam, nevis tā, ka tu ar trīs līdz pieciem draugiem “ponta” pēc atnāc uz izstādi un pēc tam pasēdi un ēd burkānkūku [saruna ierakstīta novembrī, kad ierobežojumi ir spēkā, bet muzeji nav slēgti]. Nē, vientuļš muzeja apmeklējums. Tas ir tas, kas būtībā definēja muzeju pēckara periodā Eiropā. Mums ir iespēja arī to dabūt nedaudz atpakaļ. Saprast, no kurienes mēs nākam. Kāds bija muzejs, kad tas nebija hype, kad nebija tādu Annes Frankas māju, kuros vienkārši grūž cauri miljoniem apmeklētāju. Kad tu pēkšņi Uffizi galerijā vari pastāvēt pie tās vai citas gleznas un muzeja uzraugs to plūsmu negrūž uz priekšu. 

RS: Drīkst pajautāt kaut ko Kasparam? Vai mūsu sociālais kontrakts to vēl nodrošina? Vai mēs esam tik turīga valsts, lai mēs varētu atļauties šādu biznesa modeli?

KV: Tāpēc jau es saku, šī ir iespēja, šajā situācijā, arī nedaudz reflektēt, no kurienes mēs nākam. 

RS: Tik daudz, jā. Bet ilgtspējas tajā diemžēl nav. 

KV: Nu, ļaujiet taču man būt nedaudz konservatīvam…

RS: Droši.

IZS: Man savukārt liekas, ka pretstatā tiem ļaužainajiem, trokšņainajiem muzejiem ārzemēs (lai tā būtu Nīderlande, Lielbritānija vai Itālija), kas bija sasnieguši Kaspara pieminētās burzmas un pārsnieguši savu kapacitāti, Latvijas situācijā daži muzeji viena cilvēka būšanu ekspozīcijā arī nekrīzes laikā spēja nodrošināt – kad tu kā apmeklētājs biji viens muzejā, klusumā, un pat ilgojies pēc citiem. Un līdz pārdefinēšanai, ko darīt, kad muzejs atkal ir tukšs, nemaz nav bijis jānonāk. Tāpat nav bijis pārāk daudz apmeklētāju. 

KV: Jā. Bet… Uz ko mēs tiecamies? Mums Latvijā būtu jādomā par uz kopienu orientētiem muzejiem, uz vietējo kopienu cilvēkiem, kas atnāks atkal un atkal. Vai tā būtu ome ar trim mazbērniem, vai skolotāja ar audzēkņiem. Tagad, kad mēs būtībā redzam lielos tūrisma muzejus bankrotējušus, tas liek domāt, kā šobrīd dzīvo Teita muzejs, vai tas spēj parunāt ar Londonas vietējās apkaimes iedzīvotājiem? Tas mums liek arī pārskatīt, kā mēs strādājam ar savām vietējām kopienām. 

RS: Saturiski – simtprocentīgi. Bet vai ekonomiskais modelis sociālā kontrakta ietvaros ļaus muzejam nepelnīt tos sešdesmit septiņdesmit procentus no sava gada budžeta? Tātad mēs valstī tiešām pieņemam šo lēmumu, ka mums ir jāuztur muzeji tieši tāpēc, ka tie dara mūsu dzīvi labāku, uztur labbūtību? Jā, es gribētu, lai tas tā notiktu.

IZS: Finansējuma jautājumam mēs šodien vispār maz pieskārāmies. Tas varētu būt citas sarunas temats. Arī Latvijā tomēr ir viens muzejs, kuram bija tūkstoši apmeklētāju, kas masveidīgi brauc un kas ātri iziet cauri muzejam, bet brīdī, kad viņu nav, jāsāk domāt, kur ir vietējā auditorija un ko mēs tai piedāvājam? Un kā mēs spēsim savu muzeju saturu un domāšanu pārorientēt uz vietējās auditorijas vajadzībām? Runa ir par Rundāles pils jaunajiem izaicinājumiem. Arī tas ir jautājums par labbūtību.

Liels paldies jums abiem.

 

Poskāstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu.

Podkāsta sērija ierakstīta LNB ierakstu studijā, īpašs paldies Renāram Braufmanim.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

 

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum