Raivis Sīmansons. 21. gadsimta ICOM muzeja definīcija. Laiks nosaukt atslēgas vārdus

Starptautiskā Muzeju padome (ICOM) ir uzsākusi jaunu konsultāciju kārtu muzeja definīcijas izstrādei. 

Šāds lēmums seko pērn piedzīvotajai pārvaldības krīzei, pēc kuras no amata atkāpās ICOM prezidente Suaja Aksoja (Suay Aksoy) un definīcijas komitejas vadītāja Jete Sandala (Jette Sandahl). Līdzīgi rīkojās vēl divi ICOM Izpilddirekcijas un pieci Definīcijas komitejas locekļi.

Muzeja definīcijas pārskatīšana ir atklājusi globālās muzeju organizācijas Ahileja papēdi. Prezidentes Aksojas ICOM Izpilddirekcijai adresētā, atkāpšanās iemeslus skaidrojošā vēstule un Sandalas un triju citu Definīcijas komitejas locekļu parakstītais paziņojums sniedz niansētu ieskatu notikušajā, kas liek apšaubīt vienkāršotu apgalvojumu par šauras profesionāļu grupas izstrādāta un neizdiskutēta muzeja definīcijas varianta virzīšanu. 

Definīcijas komitejas locekles Leontīnes Meijeres van Menšas (Léontine Meijer-van MenschICOM prezidentei un Izpilddirekcijai adresētā, publiski pieejamā e-pasta vēstule norāda uz būtiskiem organizācijas kultūras trūkumiem – spēcīgu interešu lobiju, aizmugurisku lēmumu pieņemšanu un necaurspīdīgumu.

Neiedziļinoties detaļās, objektīvāk būtu teikt, ka pašas ICOM Izpilddirekcijas apstiprinātā definīcijas izstrādes metodoloģija un lēmumu pieņemšanas kārtība neizturēja pārbaudi. Vietā ir Pītera Drukera (Peter Drucker) bieži citētais teiciens – Culture eats strategy for breakfast –, kas jebkuru stratēģisko plānu redz pakārtotu tam, kā reāli organizācijā tiek darītas lietas.

Par alternatīvās muzeja definīcijas jautājumu esmu rakstījis gan pirms, gan pēc ICOM ģenerālās asamblejas Kioto.

2019. gada nogalē Muzeoloģijas komitejas (ICOFOM) aptaujā pamatoju savu personisko un, konsultējoties ar kolēģiem, arī domnīcas viedokli, piedāvājot skaidru – izteikti ekonomisku – definīcijas labošanas un papildināšanas metodoloģiju. Manuprāt, lielākā problēma, lai neteiktu – muļķība, definīcijas rediģēšanas procesā bijusi tieši vēlme esošo definīciju aizstāt ar citu. Tieši to vārds “alternatīva” (no latīņu alter – cits) nozīmē.

Iespējams, mana pieeja var likties pārāk juridiska – tāda, kas šo dokumentu uzlūko vairāk kā deskriptīvu, noteiktā vietā un laikā (pēckara Eiropā) tapušu formālu dokumentu, kas ir atvērts redakcijai, bet vienīgi saistībā ar starptautiskajām tiesību normām, par ko iepriekš vienojusies ICOM mātes organizācija – UNESCO – un Apvienoto Nāciju Organizācija. Definīcija tieši tāpēc ir saistoša, ka par to vienojas institūcija, balstoties tradīcijā. Parīzes jurisprudences konsultanti, kas kontrolē šo procesu ICOM, kā to varēja vērot darbībā Kioto, ļoti labi pārzina procedūru. Tāpēc izvērstākam muzeja aktuālo uzdevumu īstenošanas redzējumam un labas prakses principiem joprojām ir rezervēts otrs starptautiski saistošais ICOM dokuments – Profesionālās ētikas kodekss. 

Par to, ka jebkurš teksts, īpaši kodeksi – dažāda veida tāfelītes uz akmens, koka vai pergamenta –, ir jāskata to ģenēzes kontekstā un ka neizbēgami jebkurš sākotnējais variants pārtop par palimpsestu, man bija saprašana jau iepriekš. Uz to, ka šāds jautājums jārisina arī starptautiskajai muzeju kopienai, laikā ap pēdējo papildinājumu apstiprināšanu 2007. gadā muzeoloģijas studentu auditorijai norādīja lektore, Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola. Atceros savu neviltoto pārsteigumu, uzzinot, ka muzeja definīcijā nesen kā ietverts nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens, atsaucoties uz UNESCO 2003. gada deklarāciju. Man vairs nebija jālauza galva par diplomdarba tēmu, un joprojām uzskatu, ka šis bija muzeju kopernikāniskais pagrieziens, kādam līdzīga vairs nebūs.

Cilvēcīgi es solidarizējos ar tādiem alternatīvās definīcijas proponētājiem kā Lonijs Bančs (Lonnie G. Bunch), tolaik Smitsona Institūta Afroamerikāņu vēstures un kultūras muzeja direktors, kurš Kioto runāja par to, ka ir gaidījis visu savu profesionālo mūžu, lai redzētu tādas progresīvas idejas kā cilvēktiesības un sociālais taisnīgums parādāmies muzeja definīcijā. Var saprast sarūgtinājumu par to, ka organizācijas valde norobežojas no pašas apstiprinātā projekta un ļauj tam izgāzties.

Precizitātes labad jānorāda, ka līdz balsošanai par alternatīvo definīciju pat ar atrunu, ka līdz nākamajai Ģenerālajai asamblejai 2022. gadā Prāgā teksts būtu atvērts labošanai, ICOM biedri netika. Pēc agrākās Definīcijas komitejas atkāpšanās, ar dažiem izņēmumiem, tālākās definīcijas izstrādes vadību pēc piekritības ir pārņēmis ICOFOM

Iespējams, turpmākais ar veselīgu azartu ir jāuzlūko kā sports – starptautiskās muzeju kopienas intelektuāls vingrinājums. Tas mums noteikti dos vēl daudzas domapmaiņas iespējas dažādās formās, un ICOM Latvijas nacionālā komiteja ir tikai viena no tām. Katrs ICOM biedrs ir arī kādas Starptautiskās komitejas dalībnieks un nereti piedalās arī citu ar ICOM saistītu organizāciju darbā. Manā gadījumā tas ir ICOFOM, ar ko dalu pārliecību par iepriekš aprakstīto metodoloģiju par ekonomisku muzeja definīcijas papildināšanu (prezentācijā ICOFOM 42. Simpozija “Tradīcijas turpinājums muzeoloģijā” to uzskatāmi pamatoja Fransuā Meress (François Mairesse)), allaž saglabājot un balstoties uz iepriekšējo versiju. 

Savukārt kopā ar Žaņa Lipkes memoriālu kā institucionālo biedru pārstāvu arī Liverpūles muzeja koordinēto Starptautisko Cilvēktiesību muzeju federāciju (FIHRM). 

Lietojot angļu teicienu horses for courses (aptuveni – izvēlies pareizo zirgu skrējienam), aicinu arī kolēģus novērtēt izredzes un izvēlēties, ar ko iet kopā interešu pārstāvībā.

2019. gada ICOFOM aptaujā nosaucu divus jēdzienus, ko gribētu redzēt iekļaujam definīcijā: 

ilgtspējīga attīstība – atsaucoties uz ANO 2015. gada rezolūciju par ilgtspējīgu attīstību (“Dienaskārtība 2030”) ar 17 mērķiem;

vienlīdzīgas tiesības (kultūras mantojuma pieejamība visiem cilvēkiem)  atsaucoties uz ANO 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26./27. pantu.

Šobrīd, kad ICOFOM atklājis jaunu aptaujas kārtu un lūdzis visām komitejām un saistītajām organizācijām iesniegt atslēgvārdu priekšlikumus, esmu reducējis priekšlikumu uz jēdzieniem ilgtspējīga attīstība (sustainable development) un sociālais taisnīgums (social justice), kas abi ir ar juridisku – starptautiskajās tiesībās nostiprinātu – svaru un tāpēc atbilst iepriekš aprakstītajai metodoloģijai.

Šo jēdzienu virzīšanai es saprotamu iemeslu dēļ kā piemērotāko izvēlos FIHRM. Tas nenozīmē, ka nenovērtēju Latvijas ICOM darbu vai nepiekrītu kolēģu izvirzītajiem priekšlikumiem. Diskusija tiešsaistē uzrādīja, ka esam vienoti tolerances vērtību izpratnē, un vismazāk mums kāds no malas varētu pārmest mūsu pārstāvētā apgaismības institūta tradīcijas nezināšanu. Tomēr arī apgaismībai bija savs “meinstrīms” ar enciklopēdistiem un savi ķeceri, kuru savam laikam radikālās idejas varēja īstenoties vēlāk.

 

Attēls: A gathering in Kyoto, Japan, last year was supposed to include a vote on the new definition, ICOM

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD