Raivis Sīmansons. Laikmetīgs muzejs globālā tagadnē

Lekcija nolasīta Kuldīgas novada pašvaldības Mākslinieku rezidences un domnīcas Creative Museum organizētās vasaras skolas “Pakalpojuma dizains muzejos” publisko lekciju ietvaros 20. augustā Kuldīgā. 

Šajā lekcijā gribu pievērst uzmanību divām paradigmām. Viena ir globāla – tā ietekmē mūs visus neatkarīgi no mūsu profesionālās piederības, vecuma u. tml. Otra specifiski attiecas uz muzejiem. Paradigmas maiņa, kā zināms, nenotiek momentā, bet, kad notiek, tad notiek fundamentāli.

Tāpēc lekcijas nosaukums ir “Laikmetīgs muzejs globālā tagadnē”, ar nelielu apakšvirsrakstu “Muzejs kā vēstures artefakts vs. Publiska telpa problēmu risināšanai”.

Lai ieskicētu problēmu, piedāvāšu dažus attēlus no ļoti labi zināmiem piemēriem, kas atrodas pietiekami tālu no mums, lai mēs uzreiz tos neasociētu katrs ar sevi.

Nedaudz arī par metodoloģiju – esmu izveidojis prezentāciju, izmantojot tikai savu viedtālruni un galvenokārt tikai ieejot muzeju interneta vietņu titullapās, kas mums uzreiz uzrādīs, kas ir tas primārais, par ko patlaban – globālajā tagadnē – domā laikmetīgs muzejs. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.27.JPG 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.30.JPG

Atpazīstat? Frontons ir visiem klasiskajiem muzejiem līdzīgs, un formas ir zināmas.

Bet šis ir pirmais publiskais muzejs Eiropā – Britu muzejs, un šos attēlus esmu ņēmis no videoklipa, kas publicēts burtiski pirms dažām nedēļām kritiskajā videoblogā Vox, kas, protams, ir atsauce uz tautas balsi.

Par Britu muzeju runājot, tā ir iestāde, kas glabā visu mūsu kolektīvo un materiālo kultūru no visām iespējamajām civilizācijām ar astoņiem miljoniem fizisku priekšmetu, kas simbolizē civilizācijas.

Arī mēs Latvijā tuvojamies muzeju tradīcijas 250 gadu jubilejai. Mūsu analogs Britu muzejam ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, savulaik Himzela muzejs. Pēc pāris gadiem pirmajam publiskajam muzejam svinēsim 250 gadus, tātad mūsu muzejs ir tikai 20 gadus jaunāks par Britu muzeju.

Mēs esam turpat, mēs esam Eiropā. Idejiski mēs ne ar ko neatšķiramies: mums ir tikpat daudz visa kā mūsu krātuvēs, mūs raksturo ticība racionalitātei, progresam, spējai klasificēt lietas, spējai būt autoritātei pār zināmo pasauli un skaidrot to apmeklētājiem, kuri no visas pasaules tiecas redzēt šos fantastiskos priekšmetus, kolekcijas, un mēs tiešām arī gribam pulcināt visu pasauli zem viena jumta. Tas ir Britu muzeja zināmākais moto, kas raksturo enciklopēdiskā, universālā tipa muzeju. Mēs esam daļa no šīs tradīcijas. Tā ir paradigma, kurā dzīvojam kopš apgaismības laikmeta. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.37.png 

Ilustrācijai Britu muzeja videoklips, kurā redzam melnādainu ģimeni apmeklējam muzeju. Britu muzejs Londonā, uz kuru līdz Covid-19 situācijai visi varēja ērti aizlidot, grib redzēt visus pie sevis. Pilnīgi iespējams, ka šie ir tie nigērieši, kuru kolekcijas atrodas šajā muzejā. Par to mēs arī nedaudz parunāsim.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.40.JPG 

Lūk, stāvu plāns, kur katrā no stāviem atrodam kādu priekšmetu, piemēram, Beninas bronza, kaut kas no Lieldienu salas, no Grieķijas – Elgina vai Partenona marmors u. tml. Labākās pasaules kolekcijas ir šeit, pateicoties tam, ka savulaik ir bijusi Britu impērija. Taču ne visi ir laimīgi, atbraukuši apskatīt šīs kolekcijas, daži gribētu šīs kolekcijas redzēt paši savās mājās. Tas nav vienkārši. Nav ticams, ka īsā laikā jautājums tiks atrisināts. Jo, kā jau minēju, paradigmas maiņa ir ļoti lēna un sāpīga. Lēna, bet tāda, kas tiešām maļ. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.45.JPG 

Līdztekus tam, ka muzejs turpina savas ierastās prakses, lēnām, bet pamatīgi notiek tāda kā kustība no apakšas, kas, paskatoties vien uz šiem nosaukumiem – jaunākā muzeoloģijas literatūra no Routledge izdevniecības –, liecina par to, kas notiek aiz muzeju nozares fasādes.

Mēs redzam – “Muzejs un sociālās pārmaiņas”, “Izstādes sociālajam taisnīgumam”, “Muzeji un migrācija”, “Muzeji, seksualitāte un dzimumu aktīvisms”, “Muzejs kā pārliecināšanas vietas – par memoriāliem un mūsu tumšo mantojumu”, “Muzeji, seksualitāte un sociālais taisnīgums”, “Muzeji kā process”.

Te tas parādās – muzeji nevis kā kolekcijas, bet kā process. Visbeidzot – “Muzeju aktīvisms”. Kas tas ir – muzeju aktīvisms? Kā runāt par institūciju kā aktīvistu? Mēs ierasti runājam par aktīvistiem kā par personām, kuras mēs zinām, bet kā runāt par institūciju kā publisku intelektuāli? Ar to mēs mēģināsim tikt skaidrībā. Kas mums vispār ļauj legāli un pamatoti runāt par jelkādu muzeja iesaistīšanos publiskajā dzīvē un redzēt muzeju kā šī procesa sastāvdaļu? 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.51.JPG 

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara – 1948. gadā – pasaules nācijas sanāk kopā un vienojas par Apvienoto Nāciju organizācijas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Ilustrācija gluži randomā, bet laikam tomēr gaužām simptomātiska – japāņu sievietes atradušas, ka viņas ir līdzvērtīgas vīriešiem, ka viņām beidzot ir tieši tādas pašas tiesības kā pretējam dzimumam, un tas tiešām var mainīt paradumus, dzīvesveidu un visu mūsu sabiedrisko iekārtu.

Šis solis, protams, bija neizbēgams pēc tās katastrofas, kas piemeklēja visu civilizāciju Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc, ja tiešām kāda paradigmas maiņa bez pārspīlējumiem ir notikusi, tad tā ir notikusi pēc Otrā pasaules kara, un mēs esam šīs paradigmas maiņas reāls rezultāts – dzīvojot Eiropas Savienībā, baudot mieru un spējot sarunāties par ļoti sarežģītām tēmām mierīgas diskusijas ceļā. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.54.JPG 

Es iešu uz priekšu burtiski desmit gadu hronoloģijā, lai redzam, kā šī doma evolucionē arī muzeju sektorā. Annas Frankas (Anne Frank) māja. Par Annu Franku laikam visi esam dzirdējuši. Ja neesam, šajā ēkā atrodas trešais apmeklētākais Amsterdamas muzejs – pilnīgi bez jokiem, ar vairāk nekā vienu miljonu apmeklētāju gadā tas seko pēc Rijksmuseum un pēc Vinsenta van Goga (Vincent van Gogh) muzeja.

Annas Frankas nams – privāta institūcija, ko nodibinājis izdzīvojušais Franku ģimenes tēvs par piemiņu savai holokaustā bojā gājušajai ģimenei un meitai Annai – meitai, kuras dienasgrāmata ir saglabājusies. Dibina šo mikroskopisko vietu ar slēptuvi, kur viss tas ir noticis. Un uzstāda par mērķi runāt, summējot visu iepriekš teikto kopā, par tiesībām. Tas, protams, ir holokausts kā atskaites punkts stāstam, bet runa ir par to, lai mēs būtu acīgi un redzētu briesmas, kas draud rasisma un dažādu diskrimināciju dēļ.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.55.58.png

 

Annas Frankas dienasgrāmata ir fenomenāli populāra joprojām. Ja runājam par kādu globālu muzeja fenomenu, te viņš ir. Ja Annas Frankas māja sākās kā uzstādījums pieminēt šo konkrēto gadījumu un runāt par holokaustu, tad tas darbs, ko šī institūcija dara, ir izaudzis par globālu izglītības piedāvājumu cilvēktiesību un tolerances jautājumos.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.01.JPG

Evolūcija ir notikusi no kaut kā maza un specifiska līdz tam, ka šajā vietā visnotaļ paredzami nākamajā muzeja izglītības piedāvājumā jūs uzzināsiet arī kaut ko par Baltkrieviju, Ukrainu vai Beirūtu un Sīriju. Lai kas arī tas būtu, tas, kas notiek pasaulē karstajos punktos, joprojām dzimst ar demokrātijas noliegumu saistītu konfliktu dēļ. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.04.png

Covid laikā radās nepieciešamība visiem būt mājās un meklēt digitālu kultūras piedāvājumu. Annas Frankas dienasgrāmatu videobloga formātā ierunājuši tādi pusaudži kā mūsu jauniešu komanda vasaras skolā. Absolūts YouTube hīts – vairāk nekā miljons skatījumu – tas ir veids, kā institūcija sasniedz savas mērķauditorijas. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.07.JPG

Ar šo attēlu es gribēju parādīt, cik populāra ir šī vieta. Ja jums gadījies būt Amsterdamā labā tūrisma dienā un neesat iepriekš pieteikuši vizīti, rindā jums priekšā ir vismaz 200 cilvēku. Negaidiet, jūs netiksiet iekšā. Ieplānojiet vizīti jau laikus! Tikai ilustrācija tam, kā rūpīgi, lēni strādājot mazā institūcijā, jūs varat panākt globālu rezultātu. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.10.png

Tagad ar lielu lēcienu uz citu pasaules malu – Jaunzēlande un koloniālais konteksts, un jau ir 20. gadsimta pats noslēgums, kad beidzot nonākam pie pirmā nacionālā muzeja, kas veltīts cilvēktiesībām. Specifiski cilvēktiesībām, un pārskata koloniālisma vēsturi, dažādas diskriminācijas formas un ir veltīts tiesībām un tiesību jēdzienam plašā izpratnē.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.12.png 

Laikam tā būs pudeļu izstāde, mēs varētu domāt? Bet, nē, muzejs uzdod jautājumu – vai Jaunzēlandē vajadzētu pilnībā atteikties no vienreiz lietojamajām plastmasas pudelēm līdz 2025. gadam? Ko jūs domājat par šo jautājumu?

Vai jūs gaidāt no muzeja kaut ko šādu – ka tas jums to jautā? Šajā piemērā tagadne ir ienākusi muzejā, un muzejs kā jebkura institūcija, kā jebkurš masu medijs vēlas komunicēt ar savu auditoriju par to, kas notiek šeit un tagad. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.15.JPG

Pavisam neilgu laiku mums nu ir jauns nacionāls muzejs – Latvijas Dabas muzejs ir saņēmis nacionāla muzeja statusu, un pirms neilga laika tajā bija jaunas sezonālās izstādes atklāšana.

Mūsu valstī joprojām nav ieviesta depozītu sistēma, mēs joprojām nezinām, kā pareizi šķirot, mēs sadzīviskā līmenī esam ļoti tālu no tipiskā japāņa, kurš, ja publiskā vietā nav iespējas sašķirot atkritumus, paņems tos uz mājām un tad saliks atbilstošos konteineros.

Šī ir tā nepastarpinātā atsauce uz mūsu praksi – interneta vietne. Gadskaitļi šeit neko nemaina, mēs varam būt ļoti sens muzejs un varam būt absolūti tagadnē. Un mēs varam būt ļoti jauns muzejs, bet mums var būt ļoti rezervēta attieksme pret to, kurā gadsimtā mēs dzīvojam un kas ir mūsu ikdienas problēmas. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.19.png

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.21.png

Līdzās dabas aktīvismam es jau iezīmēju vienlīdzīgu tiesību aktīvismu. Tas pats nacionālais muzejs Jaunzēlandē nekaunas no savām minoritātēm. To pašu dara arī Kanādas Cilvēktiesību muzejs, kas dibināts 2014. gadā, tātad jau šajā gadsimtā. 

Ja šajā brīdī jums šķiet, ak, tas viss aiziet tai virzienā, es teikšu – nē, nevajag ieciklēties un domāt, ka tas ir tikai par vienu, mēs vienkārši reaģējam. Tu dzīvo ikdienā, šajā laikmetā un esi reaģējošs. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.26.png

Situācijās, kad notiek kas tāds, laikmetīga institūcija nekavējoties reaģē un pasaka savu vēstījumu sabiedrībai, kur muzejs ir attiecībā pret šo aktualitāti.

Džordža Floida (George Floyd) nāve ASV ir radījusi atbildes reakciju Cilvēktiesību muzejā, kas tūlīt pat izskatīja savu personāla vadības jautājumu un ir diagnosticējis – ir vai nav diskriminācijas riski pēc dažādiem kritērijiem. To, protams, pasaka kāds, kurš darbojas muzeja valdē un piedāvā jums izlasīt izvērtējuma ziņojumu. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.28.png

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.31.png

Mēs esam aģenti, mēs vienmēr esam aģenti – par kaut ko mēs vienmēr esam iestājušies. Tas var būt arī kas intīms, ar mums pašiem personiski saistīts jautājums: mājsaimniecība, pilsēta, nācija vai – plašāk – kontinents, kas mūs šobrīd uztrauc. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.34.JPG

100 gadus pēc valsts dibināšanas mūs joprojām uztrauc, pamatoti un bez jebkādiem pārmetumiem, nacionālais jautājums. Mēs joprojām esam nodarbināti paši ar sevi. Mums diezgan grūti domāt vēl par kādām citām grupām, mazākumtautībām, dažādām minoritātēm. Mēs esam vēl tālu no tā, bet mums par to nav arī sev jāpārmet, jo mēs darām mājasdarbu, kas ilgus gadus nav ticis darīts. 

Un kā to paveikt vislabāk? Daži jauni piemēri, kas tapuši, par spīti Covid un tam, ka aktuālo informāciju bijusi iespēja meklēt, galvenokārt, tikai interneta vietnēs. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.39.png

Fotografiska. Stokholmā bāzēts muzejs. Ne tas parastākais muzejs. Šeit zobrati ir sadūrušies – priekšstats par muzeju kā par iestādi, kas vēsta par materiālo kultūru, kur viss ir skaidri definēts, kuratora autoritāte u. tml., pret iespēju redzēt pavisam citu iekļaušanas līmeni, ar iespēju piedalīties plašai auditorijai. Tas ir kaitinoši (attiecībā uz parakstu No ordinary museum), protams. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.42.JPG

Fotografiska Ņujorkas filiāle. Pirmajā lapā jums tiek pateikts, par ko viņi šobrīd ir norūpējušies – #blacklivesmatter – aktuālā situācija Amerikā.

Savukārt, uzreiz pēc Libānas traģēdijas publicētais attēls – “mums ir nepieciešams jebkas, kas palīdz cilvēkiem izdzīvot pēc tam, kad viņi pārcietuši milzīgu traģēdiju”. To saka Fotogrāfijas muzejs. Fotogrāfijas muzejs? Kā? Korespondenti darbojas it visur pasaulē un ir gatavi dot mums labākos attēlus un dažkārt pat par ļoti pieejamu samaksu, mums – publiskajām institūcijām –, lai mēs tos varētu izstādīt un rādīt cilvēkiem.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.45.png 

Tallina. Ja ir kāds trends pasaulē, kas paceļ pakalpojuma latiņu muzejos, tad tā ir filiāle jeb franšīze. Mēs varam paredzēt, ka to piedzīvos arī Kuldīga, kad šeit ienāks Latvijas Mākslas akadēmijas filiāle. Vienkārši ienāk cita institūcija ar citiem apkalpošanas standartiem. Kur ienāk? Tur, kur viss notiek. Tas ir bijušais industriālais kvartāls. Kļūt par tā enkuru kurš katrs vis nevar.

Pašlaik radošākais un dzīvākais kvartāls Tallinā – Telliskivi – radošais centrs, kurā pirms gada ir ienācis Fotogrāfijas muzejs un kļuvis par vietu, kas pēkšņi mūs katapultē no lokālā uz to, kas rūp mums visiem globāli.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.56.50.png

Izstāžu pieteikumi ir šādi – Sebastjāns Salgādu (Sebastião Salgado) izstāde par zelta iegūšanu, kas, protams, ir Taschen veidota. Šajā muzejā, kad mēs tur bijām pirms pāris nedēļām, bija skatāmas četras izstādes, trīs no tām – Taschen izdevumu fotogrāfijas. Taschen ir izdevniecība, kas publicē šīs fantastiskās izstādēm gandrīz vai līdzīgās lielformāta grāmatas, kas tematiski lielā mērā ir saistītas ar aktuālām civilizācijas problēmām un izaicinājumiem. Šeit arī mēs redzam aktīvisma izpausmi.

Kā tas tiek panākts? Mēs saprotam, ka Covid laikā daudz kas apstājās, bet tur nekas nebija apstājies, gluži vienkārši tāpēc, ka tas ir fails, ko tu izdrukā un ieliec rāmī. Tev pat par loģistiku nav jāmaksā, arī apdrošināšanu ne. Tās ir tehniskas detaļas. Bet tas, kā var uztaisīt fantastisku, vizuālu, lielu izstādi ar minimāliem ieguldījumiem – te mēs to redzam. 

Svarīgi, ka igauņi kaut kādā veidā ir soli mums priekšā. Es te negribētu īpaši meklēt atsauces uz mūsu neiecietības vai tolerances trūkuma izpausmēm, bet vienu tomēr es pieminēšu. 

Screen Shot 2020-09-02 at 11.23.32.JPG

Kolēģi no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja šo atcerēsies. Situācija pirms pāris gadiem, kad Veselības ministrija cenzēja izstādes plakātu uz muzeja fasādes Antonijas ielā. Un tik tiešām – plakāts pazuda. Mēs esam joprojām šādā situācijā. Mēs pat nesāksim iedziļināties, kas bija uz plakāta (tur bija kails ķermenis), bet tēma bija pavisam cita. Tēma bija par to, kā cilvēki solidāri palīdz cits citam. 

Cik iekļaujošs var kļūt muzejs? Mums šķiet, ka mēs esam aptvēruši visas tēmas. Kur tad nu vēl tālāk? 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.07.JPG

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.09.png 

Pagājušajā gadā Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla (NEMO) konferencē Tartu bija iespēja un gods iepazīties ar fantastisku pāri – Metu un Jessu (Matt and Jess Turtle) no Londonas, kuri kopā ir izveidojuši Bezpajumtniecības muzeju (Museum of Homelessness). Viņiem ir bijusi sava pieredze, uz kuras bāzes un tīkla viņi Londonā ir spējuši radīt šo vietu. Ortodoksālie muzejnieki sāk ausīties, vai es pārlieku dziļi neaizeju sociālajā darbā. Kur šeit vairs ir kolekcijas, kur primārais mūsu uzdevums. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.11.JPG

Covid laikā viņi strādāja, lai izveidotu pagaidu viesnīcu Covid skartajiem cilvēkiem, kuri palikuši bez pajumtes un iztikas līdzekļiem. Šis muzejs, kas cīnās ar dzīvības un nāves robežsituāciju, kā viens no lauka pētījumiem jau aplūkots arī muzeoloģijas literatūrā, uz kuru es atsaucos. Tā dibinātāji runā konferencēs. Un šis fenomens tiek aplūkots starptautiski, kā uz vienas kopienas, kura cieš, bāzes tiek attīstīts gan sociālais darbs, gan profesionāli nostādīts muzejs. 

Tas mūs aizved pie jautājuma, vai mēs joprojām esam muzejs? Vai mēs joprojām varam izpildīt profesionālos kvalitātes standartus, darot aktīvisma darbu? 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.15.JPG 

Laikmetīgā kolekcionēšana. Mēs esam nonākuši līdz otrajai paradigmai. Ja runājam par vispārējo cilvēktiesību paradigmu, kas nosaka lielo koordināšu lauku, kurā darboties, tad šis mūs iezūmē mūsu profesijā.

Mūsu profesiju definē Starptautiskā muzeju padome (ICOM), kas iedod mums kopējo ietvaru, pasakot, kas ir muzejs. Mēs redzam, ka 2007. gadā definīcijā ir parādījusies jauna piebilde – “un nemateriālo mantojumu” –, tātad muzejs strādā ar materiālo un nemateriālo mantojumu. Tas ir ļoti plašs jēdziens. Daudzi to nav sapratuši.

Tas ir tiešām tas paradimātiskais moments, ko nepamana vai iedomājas: ā, etnogrāfija, mutvārdu tradīcijas – simtgadīgas vai mūsu vecāku paaudzē. Bet šis jēdziens tiešām ir tieši tik plašs, ka spēj iekļaut renegātu formas, tās formas, kas mums varētu šķist eksotiskas, – kādā veidā muzejs var strādāt ar sabiedrību. Tas nu ir vienreiz noticis.

Lai arī par muzeja definīcijas maiņu pagājušā gada lielajā ICOM kopsapulcē tika nobalsots “nē”, ar šo 2007. gada definīcijas papildinājumu, iekļaujot “nemateriālo mantojumu”, principā viss ir pateikts. Ja vien ieskatās dziļāk. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.17.png 

Kāds sakars Aristotelim un Platonam, raksturojot situāciju muzeju nozarē?

Klasiskais Rafaēla (Raphael) darbs Vatikānā – "Aristoteļa skola". Aristotelis norāda uz zemi, uz fizisko, uz matēriju kā primāro izejas punktu, kamēr Platons norāda uz idejām, ideju pasauli. Kā jums šķiet, kur mēs esam patlaban? Te tā paradigmu maiņa izpaužas.

Mēs sākām ar to, ka esam apgaismības institūts, kas grib būt racionāls, klasificēt visu materiālo, kas ir mūsu civilizācijas pamats un noteicis attīstības virzienu pēdējos piecus gadsimtus. Tomēr brīdī, kad pieļaujam kaut vai vienu mazu iestarpinājumu “un nemateriālo”, mēs uzreiz jau sākam balansēt starp to, kas ir primārs – matērija vai ideja. 

Tev rodas ideja. Tu pats esi piedzīvojis situāciju kā Mets un Jessa, vai arī tev ir salauzta sirds.

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.20.JPG 

Un tu meklē mediju, kādā veidā izpausties un atrast kopienu, kurā justies labāk. Šeit ir tik daudz salauztu siržu, tik daudz stāstu, kas kļūst par kolekciju vienam pilnīgi neordināram muzejam Zagrebā, ko mums bija iespēja redzēt pirms pāris gadiem. Muzejs “iet uz urrā” joprojām. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.22.JPG 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.25.JPG

Kā notiek kolekcijas vākšana? Muzejs ir atvēris ziedošanas platformu laikmetīgajai kolekcionēšanai, kas nodēvēta par globālo kolekciju Zagrebā. Muzejs pats faktiski ir šo stāstu kolekcijas apkopojums. Šie stāsti var būt gan digitāli, gan materiāli. Jūs varat tajā piedalīties. Es nevienam nenovēlu, bet, ja gadījumā nonākat situācijā, pastāstiet savu stāstu. Stāstu, ko cilvēks vēlas pateikt, lai justos labāk. Jūs kļūstat par daļu no kopienas, un kopiena par jums rūpējas, bet jūs rūpējaties par kopienu. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.28.JPG

Vēl viens labs piemērs Allegra, ko man ieteica sociālantropologi – Medicīnas muzeja kolēģi. Ir vērts sekot šiem ieteikumiem, jo muzejā notiek interesantas, novatoriskas lietas. Ir izveidota virtuālā muzeja platforma, kurā jūs varat piedalīties, izstāstot savu stāstu. Par jums rūpējas, un jūs rūpējaties par citiem, mēs visi esam saslēgti šajā globālajā laikmetā vienā tīklā. 

Dažkārt mums vienkārši paveicas – sasniedzam kaut ko pēc inerces. Citkārt, lai sasniegtu auditoriju, mums ir jāieslēdz diezgan proaktīvas metodes. Kampaņas ir izplatīta prakse Rietumu muzejos, bet pie mums reti kad esam tik drosmīgi, lai sāktu kaut ko jaunu. 

Screen Shot 2020-09-02 at 09.57.32.JPG 

Vieta, kur es patlaban strādāju un par kuru pateikšu vien dažus vārdus, ne kā aicinājumu iesaistīties kādā kampaņā, bet lai sasaistītu stāstu ar sākumā minēto Annas Frankas namu un ar cilvēktiesību darbu Latvijas muzejos, ir Žaņa Lipkes memoriāls.

Tā ir ļoti neliela vieta Ķīpsalā, bet jau kļuvusi par kultūras pieminekli. Muzejs ir ieguvis Eiropas Muzeju Foruma gada balvu par inovācijām. Maza vieta var būt liela, ja tā salīdzinās ar labāko, kas ir pasaulē.

2020. gadā šī vieta fiziski ir kļuvusi tik maza, ka darbu, ko veicam izglītībā, mēs vairs nevaram veikt pilnvērtīgi. Mēs esam izauguši no šīs vietas. 

Līdzās Lipkes memoriālam ir gruntsgabals, ko biedrība vēlas iegādāties un cenšas ar ziedojumu palīdzību panākt, lai varētu būvēt Lipkes Drosmes māju – izglītības centru. Tas prasa drosmi – iziet ārā no komforta zonas.

Screen Shot 2020-09-02 at 11.56.11.png 

Ar vislielāko toleranci pret to, kāds mums katram ir temperaments – cits paliks šajā stabilajā paradigmā, par kuru mēs runājām, kāds mēģinās iet jaunu ceļu un būt pārmaiņu aģents sabiedrībā. Vieta ir visiem. Mēs katrs esam atšķirīgi. 

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD