Reinis Liepiņš. Klusā hronika

Pēc domnīcas Creative Museum uzaicinājuma aprakstu mūsu biroja ikdienu un pārdomas par Covid-19. Stāstījums dalās nosacītās trīs daļās.

1. Ikdiena.

2. Muzejs – Pils – Arhitektūra. 

3. Indivīds un Valsts.

Paldies domnīcai par noderīgo iniciatīvu, un ceru jūs pārāk neaizkavēt šajā digitālo tekstu laikmetā.

 

1

Mūsu biroja ikdiena bija pilnībā izmainījusies. Lai arī pirms Covid-19 lielākā daļa arhitektūras procesā notika attālināti, un attālinātās attiecības ar klientiem un sadarbības partneriem arvien ir bijušas produktīvas, tomēr patlaban birojā ir klusums, strikti ievērojam noteiktos ierobežojumus (pretējā gadījumā tiem nav jēgas), kolēģi strādā mājās. Attālinātās strādāšanas pozitīvā lieta – profesionālās “tikšanās” notiek ļoti ātri. Nesen “pabijām” Ventspilī, kur prezentējām jaunāko projektu, – kvartāla rekonstrukciju vecpilsētā. “Vīzīte” ar visu prezentāciju aizņēma vienu stundu. Tajā pašā dienā uz 30 minūtēm pabijām arī Daugavpilī uz Stroka koncertzāles konkursa rezultātu paziņošanu. 

2019. gadā nodots ekspluatācijā Hanzas Perons, kas šogad saņēma “Kilograms kultūras” balvu “Gada Kultūrvieta 2019”, kā arī divu galveno būvniecības balvu GRAND PRIX. Novērtējums priecē. Kā reiz, pirms Covid-19 daži lieli projekti tika pabeigti, bija jaunas ieceres, kas pagaidām ir apstājušās. Tagad zīmējam pāris nelielus projektus un esam atvērti jauniem projektiem, – lieliem un maziem.

Esam vieni no tiem, kas samērā aktīvi patērē digitālo kultūru.

Museum OF London pandēmijas laikā pārtop par Museum FOR London. #MuseumForLondon.

Pirmā digitālā izstāde “Weird Sensation feels good / An exhibition about ASMR” un tās atklāšana bija piedzīvojums. Izstādes dizains – EETER.

Kontekstā ar muzeju lietām. Turpinās Rīgas pils Kastelas (Latvijas Nacionālā vēstures muzeja – LNVM) projekts, pie kura kopā ar VAS Valsts Nekustamajiem Īpašumiem (VNĪ) strādājam jau piecus gadus. Projekta daļa šajā stadijā ir pabeigta, un norisinās iepirkuma procedūra.

Parasti cenšamies steidzami izpētīt pēc iespējas visas jaunatvērtās kultūras būves, īpaši vēsturiskās ēkās, jo problemātika visur ir līdzīga – vieglums versus smagnējība; veiksmīga ieeja / garderobes / labierīcības; veikala savienojums ar ieeju un apmeklētāju plūsmu; lifta un kāpņu novietojums; ekspozīcija versus dienasgaisma; projekta budžets versus kvalitāte. Un, protams, autentiskums versus jaunās lietas versus muzeja ekspozīcija. Un visbeidzot – vai vispār vajadzēja šo atvērt šajā ēkā un ko mēs būtu darījuši citādi. Pēdējais, ko apskatījām pirms Covid-19, bija Alexandra Palace Theater Londonā – 1875. gada Teātra rekonstrukcija Londonā, kas atrodas Alexandre Palace ēkas apjomā. 2019. gadā saņēma galvenās balvas par renovāciju un restaurāciju. Arhitekti – FCBStudios 

01 feilden-clegg-bradley-studios_alexandra-palace-east-wing-renovation_34_rb.jpgAlexandra Palace Theater London. Attēls uzrāda skaidru pieeju – viss vēsturisko apdaru uzslāņojums saglabāts neskartā veidā. Lieliska, gandrīz nemanāma skaņas/gaismas iekares sistēma, kas stiprināta caur vēsturisko griestu apdari pie jaunās jumta konstrukcijas. 

 

2

Rīgas pils vecās daļas atjaunošanas procesā tātad norisinās iepirkuma procedūra un tuvojas būvniecība vienai trešdaļai šīs ēkas apjoma (sk. turpmāk tekstā). Paralēli iepirkumam turpinās izpētes. Visam Dienvidu korpusam beidzot izveidots precīzs 3D scan modelis, kas ļaus labāk izprast sarežģītās konstruktīvās nobīdes, kas notikušas šajā ēkas daļā, jau sākot ar 17. gadsimtu, pēc divu velvju zuduma Remtera telpā Daugavas pusē.

01 3d SCAN E-E_2.png

Rīgas pils Kastelas Dienvidu korpusa 3D punktu mākonis (2020). Avots: CMB un 3dskenesana.lv

 

02 4velves zem 4.st grīdas.jpg

Lai šo darbu paveiktu, šā gada sākumā tika atsegtas un 3D ieskanētas Dienvidu korpusa velves virs Kapelas un Remtera, atsedzot 17.–18. gadsimta manteļskursteņa konstrukcijas virs velvēm 4. stāvā. Pa kreisi – attiecīgā attēla vieta 4. stāva plānā. Foto: Didzis Grodzs, 2020

Visā Kastelas daļā notiek plaisu monitorings. 

2017. un 2019. gadā pilī notika vērienīgas arheoloģiskās izpētes, atklājot gan 13. gadsimta pirmās puses Rīgas pilsētas aizsargmūra daļu, gan 15. gadsimta vidus ēkas pamatus dienvidu korpusā un 15. gadsimta beigu – 16. gadsimta sākuma manteļskursteņa pavarda pamatu, pagraba grīdu konstrukcijas.

03 Arheoloģija.jpg

Nozīmīgāko arheoloģisko atradumu apkopojums pagrabā un Horna bastionā (2017–2019). Foto: Martiņš Lūsēns/Archeo, Ilmārs Dirveiks/AIG

Pils tehniskais stāvoklis diemžēl ir tāds, ka rekonstrukcija vairs nevar gaidīt labākus laikus. Drīz beigsies iepirkuma procedūra šīs ēkas daļas (apmēram trešdaļa no 400 m2) rekonstrukcijas būvniecībai, un, cerams, beidzot sāksies būvdarbi. Šī būvniecības iecere sākās sen, sen – vēl pirms Covid-19 – 2014. gadā, īsi pēc ugunsgrēka. 2018. gadā tika rasts finansējuma šīs 700 gadu senās ēkas daļas atjaunošanai. Nācās pārstrādāt, atdalīt šo daļu no kopējā Kastelas (LNVM) projekta, un tas nebija viegli ne arhitektiem, ne inženieriem, ne muzejam. 

! Labā ziņa – apskatei būs pieejams vērtīgais dienvidu korpuss ar pils Baznīcu – Kapelu, Remtera telpu, skaisto pagrabu un bēniņiem. Kapelas telpa vairākus gadsimtus ir bijusi apslēpta, tagad tiks atklāta oriģinālā Kapelas telpas proporcija. Kapelai uz austrumu sienas altārdaļas 2017. gadā zem vēlākajiem apmetuma slāņiem tika atklāts polihroms gleznojums, kas varētu būt datējams ar 16. gadsimta pirmo pusi. Tas līdz šim ir vērtīgākais apdares atklājums pilī.

04 pils kapela pirms _  pēc.jpg

Kapelas telpa pirms un pēc sekundārā pārseguma izņemšanas

04 pils kapela gleznojums.jpg

Gleznojuma fragmenti

Šajā kārtā diemžēl netiks realizēta ne Horna bastiona rekonstrukcija ar muzeja apgādes risinājumu,  ne lielākā daļa (2/3) no virszemes pils apjoma. Tādēļ pārveidojām elektroapgādes sistēmu un pārējos inženiertīklus, kā arī ēkas pieejamības ideju.

05 Horna bastiona terase.jpg

Telpa uz Horna bastiona pie Daugavas. Šī projekta daļa šajā kārtā diemžēl netiks realizēta. 3D – Giraffe Visual

06 Horna bastions- muzeja ieeja un arheoloģija.jpg

Horna bastiona – LNVM darbinieku ieeja Daugavas pusē. Šī projekta daļa šajā kārtā netiks realizēta. Zem grīdas paliek saglabāts un daļēji eksponēts Rīgas pirmās aizsargsienas fragments. Virs šīs telpas ir paredzēta iepriekšējā attēlā redzamā terase. Foto: Reinis Liepiņš 2017, 3D – Giraffe Visual

07 Daugavas gāte un Horns 1938. LNVM.jpg

Horna bastions un Daugavas gāte 1938. gadā. Avots: LNVM

Vēl notiek darbs pie pils ēkas pamatu – bijušā 1. stāva – atseguma projekta Daugavas gātē. Līdzīgs ir izveidots Doma baznīcai un arī Jēkaba katedrāles rietumu pusē. 

Tas atrisinās divas lietas.

1) Pils pagraba mitruma problēma, proti, Pils laukumam nav pabeigta lietus ūdens novadīšanas sistēma, un lietus ūdens jau kopš 2014. gada infiltrējas gruntī pie 700 gadus vecās pils pamatiem, jo sistēma nav pabeigta un ievadīta Daugavā. Atsedzot sienu no ārpuses, tā pamazām, 1–2 gadu laikā, izvēdināsies.

2) Atjaunot pilsētas telpā Rīgas pils viduslaiku raksturu, atsedzot esošo pagrabu – bijušo Pils pirmo stāvu ar šaujamlūkām, kas patlaban redzamas tikai pagrabā.

Daugavas gātē (tā ir ieliņa, kas savieno Pils laukumu ar 11. novembra krastmalu) ir sarežģīts ārējo tīklu izvietojums. 2019. gada sākumā tika panākta vienošanās par visu Rīgas pilsētas atbildīgo dienestu sadarbību, veicot šos pārbūves darbus, tādēļ vispār ir iespējama šo darbu veikšana.

08 Daugavas gātes atvērums.jpg

Daugavas gāte ar projektējamo pamatu atsegumu un tiltu pie Pils (LNVM) galvenās ieejas

09 Dienvidu pagraba izstāžu zāle.jpg

Dienvidu pagraba izstāžu zāle – pirms/pēc – 1515/2020. Pagaidām vēl projekts un bez ekspozīcijas. Labajā pusē aiz sienas paredzēts iepriekš redzamais atsegums. Foto: Didzis Grodzs, 3D – Giraffe Visual

Pašai LNVM vēstures ekspozīcijai pagaidām līdzekļu nav, te jācer uz Kultūras ministrijas atbalstu šajos grūtajos laikos. Lai vai kā, uzdevums ir atrast labu līdzsvaru starp Rīgas pils 1330., 1515. gada un vēlāko laiku pārbūvju konstrukciju eksponēšanu un pašu Latvijas vēstures ekspozīciju. Abām šīm lietām jāpastāv līdzās. 

Rīgas pils ēkas būvvēsture ir Latvijas vēstures daļa.


3

Šajā klusajā laikā, kad daudzi paradumi dažu dienu laikā mainījušies, jādomā par digitālo vidi, par arvien lielāku tās ietekmi. Digitālais troksnis. Ego versus sabiedrība. Izskatās, ka tekstu un attēlu plūdi tik drīz nenorims. 

Uz šī fona – vai mainās kultūras institūcija, tās loma pie datoriem mājās sēdošā sabiedrībā, vai tai būtu jāmainās? Atbildi apgrūtina fakts, kā šī LV sabiedrība jau no 20. gadsimta 90. gadu vidus pamazām ir sadalījusies divās daļās, kas šobrīd, uz Covid-19 fona, izceļas jo spilgti:

1) ierēdņi un valsts iestādēs strādājošie, kuru ekonomiskā situācija Covid-19 laikā nav pasliktinājusies, – tiek saņemts plānotais atalgojums un sociālās garantijas;

2) nodokļu maksātāji, privātuzņēmēji, kuri ar mainīgām sekmēm visus šos gadus ir piedalījušies uzņēmējdarbībā, cenšoties nopelnīt iztikai un samaksāt nodokļus, apmaksājot vienlaikus arī pirmajiem visus izdevumus. 

“Pirmie” un “otrie” – tās ir “divi pasaules”, divas dažādas dzīves realitātes, kuras arvien attālinās. Tās ir dažādas dzīves uztveres, būtībā divas valstis. Ir diezgan liels skaits, kas valsts institūcijās nostrādājuši visu darba mūžu, un nav brīnums, ka rodas ideja reprezentācijas izdevumus saglabāt arī Covid-19 (!) laikā. Pirmajiem šķiet, ka viss ir kārtībā, valsts tiek ar visu galā, vēl tikai jākontrolē nodokļu maksātāji, un budžets nākamam gadam arī būs. Otrajiem ikdiena paiet patstāvīgā radošā procesā, balansējot uz naža asmens starp algu un nodokļu maksājumiem, cerot iegūt kādu peļņu vidē, kurā iedzīvotāju un klientu skaits pastāvīgi samazinās. Pēc Covid-19 jānotiek nevis ekonomikas “sildīšanai”, bet gan visaptverošai tās atjaunošanai un stabilizācijai ar mērķi nostiprināt “otro” motivāciju un tiesības uz valsti. 

Bet te, manuprāt, ir labā ziņa muzejiem. Muzejs – kultūras institūcija – ir viena no vietām, kur abas šīs realitātes satiekas. Muzejam jākļūst par mediju starp abām šīm realitātēm. Digitālie ziņu mediji šo lietu nerisina, bet soctīklos šī plaisa arvien palielinās. Šīs attiecības arī neveicina vēlēšanos attīstīties un maksāt nodokļus, un tāpēc arī nepietiek naudas medicīnai, muzejiem un kultūrai. Būtu vērtīgi šis divas realitātes ieraudzīt muzeja digitālajā ekspozīcijā, lai saprastu abas šīs realitātes, to rašanās cēloņus un iespējamās sekas. 

Lai vēlreiz nenonāktu līdz situācijai a la “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”. Šajā kontekstā gaidu, piemēram, LNVM izstādi “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920–1990–2020”, kas tiks atklāta š. g. maija beigās alejā aiz Brīvības pieminekļa – Brīvības ielā 32, pretim šā brīža muzeja ieejai. 

Tiekamies dzīvajā!

 

Paldies arhitektei Ievai Landmanei par palīdzību šī raksta tapšanā.

Attēli: "Sudraba arhitektūra", VNĪ  un LNVM arhīvi

Reinis Liepiņš
Arhitekts
Nozīmīgākie projekti: Hanzas Perons, kopā ar biroju Sudraba Arhitektūra un Pillar Architecten, 2017-2019; Rīgas pils Kastelas rekonstrukcija Latvijas Nacionālajam Vēstures Muzejam, kopā ar MARK Arhitekti, Citrus Solutions, CMB, un Valsts Nekustamie īpašumi, 2015-2020; Aldaru iela 5 Noliktavas rekonstrukcija, kopā ar Lieni Griezīti un Līgu Apini, 2012; Dome Hotel - 18. gadsimta ēkas rekonstrukcija Vecrīgā, Miesnieku ielā 4, 2009;  Venēcijas biennāles LV paviljons 2008, kopā ar mākslinieku Ēriku Boži; Pukvedim Neviens Neraksta, telpu rekonstrukcija kopā  ar Andi Sīlī; 1995.