Skats no malas var veicināt attīstību. Diskusijas “Akreditācija – muzeju kvalitātes nodrošināšanas mehānisms?” atšifrējums. I daļa

Akreditāciju vērtēja Kultūras ministrijas (KM) Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente Gundega Dreiblate, Latvijas Muzeju padomes (LMP) priekšsēdētājs Jānis Garjāns, Ziedoņa muzeja vadītāja Žanete Grende, Žaņa Lipkes memoriāla dibinātājs Māris Gailis, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone. Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Diskusija notika 28. martā LV100 Informācijas centrā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Ineta Zelča Sīmansone: Šī ir otrā diskusija domnīcas 5 diskusiju sērijā “Muzeju publiskā kvalitāte”. Šodien diskutēsim par to, vai akreditācija automātiski garantē muzeju kvalitātes standartu. Ievadam par to, kas tad Latvijā ir muzeju akreditācija un kādi normatīvie akti to regulē. Latvijas muzeju likums nosaka, ka akreditācija ir muzeja darbības minimālās kvalitātes apliecinātājs un reizē pārbaudes mehānisms. Akreditācijas ekspertu komisiju veido KM Muzeju nodaļa, akreditācijas ekspertu grupas atzinumu apstiprina Latvijas Muzeju padome.

Latvijas muzejus akreditē uz pieciem vai desmit gadiem, un tikai akreditēti muzeji var pretendēt uz valsts finansējumu. Akreditācijas procesu regulē virkne likumu un noteikumu – Muzeju likums, Ministru kabineta Muzeju akreditācijas noteikumi, KM Muzeju akreditācijas iekšējie noteikumi (kas, cita starpā, reglamentē akreditācijas administrēšanu) utt.

Šīs dienas diskusija sastāvēs no 3 sadaļām – akreditācijas procedūra un ētika, akreditācijas kvalitāte un skats nākotnē jeb ko iesākt? Iesildoties jautājums visiem, kā jūs katrs definētu, kas ir akreditācija?

Žanete Grende: Es, iespējams, publiku pārsteigšu, sakot, ka mēs esam ļoti pateicīgi akreditācijas procesam, jo tā laikā mēs atbildējām uz ļoti daudziem sev svarīgiem jautājumiem, kas mums līdz tam neienāca prātā. Sākumā mēs bijām nolēmuši, ka neiesim akreditāciju, bet stimuls mums izveidojās Raiņa jubilejas gadā, kad, paraudzījāmies uz to, kas muzejos ir palicis pāri no Raiņa, un faktiski gandrīz nekas, maz autentisku lietu. Tad mēs kā privāta organizācija sākām domāt, kas notiks tad, kad mēs – fonda “Viegli” dalībnieki – nomirsim. Un priekšmetu aizsardzība mums pēkšņi šķita ļoti būtiska. Un mēs sākām iedziļināties mūžības jautājumā; kā Juris Dambis, kad es biju kultūras ministre, pirmajā tikšanās reizē teica: Žanete, vai jūs zināt, kas ir kultūra? Nu? Viss tas, kas paliek pāri, kad mēs nomirsim. Un šis jautājums man ir ļoti precīzi galvā, un es ar to visu laiku rēķinos. Uz šīs mūžības fona akreditācija salika mūs īstos plauktos. Mēs skaidri zinām, ka tas, kas stāv Murjāņos, tiks saglabāts īpašā veidā, kā to nosaka valsts. Bet man būs arī kritiskas piezīmes pēc tam.

Ieva Pētersone: Es pateikšu ļoti īsi. Akreditācijas process Dzelzceļa muzejam ir viens no instrumentiem muzeja pārvaldības procesa sakārtošanā.

Māris Gailis: Es un mana komanda, kas izveidoja Lipkes muzeju, bijām autsaideri, nebijām neviens no muzejiem. Mēs muzeju uztaisījām tā, kā to sapratām, un akreditācija bija vienkārši nepieciešama, jo tas bija Finanšu ministrijas nosacījums, vismaz tā man teica toreizējā Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre: “Ja jūs gribat naudu, jums jāakreditējas”. Premjers toreiz bija [Valdis] Dombrovskis, kurš teica, ka jā, muzeju finansēs, un finansēja uz vienu gadu, bet ar to pietika, lai mēs piesaistītu papildspēkus pilnīgi nezināmā sfērā un lai mēs sagatavotos akreditācijai. Agnese Neija izstrādāja dokumentāciju. Un izrādījās, ka šo to, no tā ko akreditācija prasa, mēs gluži instinktīvi bijām jau iecerējuši kaut vai tādēļ, ka muzejs bija projektēts no jauna, ka tas ir būvēts atbilstoši šodienas normatīviem, prasībām un loģikai. Mums pietrūka dažas tehniskās lietas. Protams, tas, kas attiecas uz mērķu sakārtošanu, [tur] mums Agnese palīdzēja, un tas lielā mērā arī ir gluži loģiski. Tas bija pirms sešiem gadiem. Katrā gadījumā akreditācija galīgi netraucē. Reizi gadā akreditācijas papīros ieskatāmies, kad jāgatavo atskaite. Mērķis mums ir prātā, tas ir ļoti vienkāršs – padarīt pasauli labāku. Par pārējām ikdienas lietām – ja ir ieinteresēti, gaiši cilvēki komandā, tad viss notiek. Visdrīzāk tas ir pats galvenais, ka ir dzirkstele un dzīvīgums, tad arī cilvēki nāk un viņi to jūt.

Gundega Dreiblate: Akreditācija ir viena no pārraudzības formām visiem muzejiem, kas mums kā KM nodaļai ir uzdots – pārliecināties, un tagad jau atkārtoti akreditējot muzejus, vai tie joprojām veic visas muzejiskās funkcijas, vai tie tiešām ir muzeji likuma izpratnē, ja runa ir par jauniem muzejiem.

Jānis Garjāns: Man grūti atbildēt, izkāpjot no kurpēm, kurās es kādus 20 gadus esmu staigājis. Lai gan šobrīd es vairs nepārstāvu Kultūras ministriju, bet atceros kā vispār sākās tā ideja par muzeju akreditāciju un kā radās Muzeju likums. Tieši tikko Tukuma muzejs, kas ir pirmais akreditētais muzejs, saņēma savu kārtējo akreditācijas apliecību un teica: “20 gadi ir pagājuši”. Es jūtos diezgan stabili, jo 1990. gadu vidū tie bijām mēs – paši muzeju cilvēki, profesionāļi –, kas radījām nozares sistēmu ar visiem mehānismiem. Tas bija tas gadījums, kad sistēma izauga no vides, no apakšas, tā nebija kabinetos izfantazēta vai ārzemēs noskatīta. Tas bija tas, ko paši muzeji definēja, ka ir vajadzīgs kritērijs, sistemātisks mehānisms, lai pārliecinātos, kas notiek, kā mēs to darām. Šobrīd es varētu nosaukt vairākus aspektus, kur es redzu akreditācijas jēgu, bet ievadam, lai paliek viens – ilgtspējības lieta, ko Žanete pieminēja, ir varbūt tas racionālais kodols, arguments, kāpēc ir jēga to uzturēt, par to domāt un, protams, arī to attīstīt.

 

Akreditācijas procedūra un ētika

Zelča Sīmansone: Kāpēc pirms 20 gadiem, akreditāciju ieviešot, un arī joprojām muzejiem būtu jāatbilst minimālajiem kvalitātes standartiem? Pirms 20 gadiem, iespējams, citādi akreditāciju nemaz nebija iespēja ieviest. Bet pašlaik?

Garjāns: Redzi, Ineta, es jau tev tādā sadzīviskā līmenī piekrītu, ka mēs lietojam šo minimālo standartu, bet tu atšķir vaļā vienu normatīvo aktu, Muzeju likumu vai Ministru kabineta noteikumus un parādi to vietu, kur ir rakstīts, ka akreditācija ir minimālie standarti.

Zelča Sīmansone: KM Muzeju nodaļa un arī LMP vienmēr to ir uzsvērusi...

Garjāns: Runājot par to, kādi ir akreditācijas kritēriji, patiešām uzsveram to, ka te nav runa par izcilībām, kvalitātes zīmēm, bet ir svarīgi pārliecināties par izpratni, ka institūcija, kas grib sevi saukt par muzeju, patiešām ir muzejs. Tādā nozīmē tas ir tas pamats. Minimālie, maksimālie standarti, tas ir slidens, nekur nenodefinēts gradējums. Viena daļa muzeju, jau arī šobrīd skatoties uz prasībām, kuras ir tās minimālās prasības, saka, ka tas ir smagi un ka latiņu varētu nolaist.

Grende: Jāni, man ir jautājums jums. Es vakar, gatavojoties šai sarunai, mēģināju atrast visu, kas Latvijā attiecas uz vārdu muzeji, stratēģijas, kvalitāte un akreditācija. Ir Ministru kabineta noteikumi par to, ka visas valsts un pašvaldību iestādes kaut kādā laika periodā iziet kvalitātes vadības komponenti. Es apskatījos Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, arhīvam ir ISO. Es paskatījos Latvijas muzejus… Māra Lāce šeit sēž, varbūt jums jau ir kaut kāds ISO kvalitātes standarts, es, iespējams, mājaslapā vienkārši nepamanīju? Paskatoties ārzemēs, pieņemsim Anglijā, katram muzejam ir kvalitātes standarts.

Garjāns: Jā…

Grende: Kur pazuda tas, ka muzejiem arī ir kvalitātes vadības sistēma?

Garjāns: Neizmantojot šo terminu, bet, vērtējot pēc būtības, kas ir muzeju funkciju politikas, kas ir muzeju iekšējie noteikumi un noteikumi par darbu ar krājumu, kas ir muzeju stratēģija? Ja mēs skatāmies, ko prasa ISO sistēmas definējumi un ko prasa šie muzeju dokumenti…

Zelča Sīmansone: Mēs pie minimālajiem un maksimālajiem standartiem vēl atgriezīsimies, kad runāsim par akreditācijas kvalitāti. Bet, vēl par akreditācijas procedūru un ētiku runājot, es gribētu jautāt par akreditācijas ekspertiem. Kā un pēc kādiem kritērijiem tiek izraudzīti eksperti?

Dreiblate: Tas ir stingri noteikts. Principā visiem muzejiem tiek sūtīta vēstule, lai piesaka kandidātus. Kritērijs ir 10 gadi [jānostrādā muzejā – IZS].

Garjāns: Šobrīd jau 8 gadi. Pēc pēdējā izvērtējuma tika lemts, ka akreditācijas ekspertu sastāvā ir jāienāk jaunākiem profesionāļiem.

Dreiblate: Muzeji paši izvirza, ko viņi uzskata, kas ir spējīgi vērtēt citus.

Zelča Sīmansone: Un kas vērtē šos pieteiktos kandidātus?

Dreiblate: Mūsu nodaļa.

Garjāns: Muzeju padome.

Dreiblate: Muzeju padome apstiprina.

Zelča Sīmansone: KM Muzeju akreditācijas iekšējo noteikumu 9. punkts paredz, ka ekspertu sarakstu veido Muzeju nodaļa un Latvijas Muzeju padome. Saraksts tiek pārskatīts vienreiz gadā. Un tad mēs atveram KM mājaslapu un redzam, ka akreditācijas ekspertu saraksts ir aktualizēts 2016. gadā?! Kuri no šiem ekspertiem ir un kuri nav uz šo brīdi eksperta statusā? Tur ir vairāki kolēģi, kas jau ir pensionējušies un muzejos nestrādā, kolēģi, kas ir mainījuši darba vietas. Kur mēs varam redzēt tiešām aktuālo sarakstu?

Dreiblate: Šis ir aktuālais saraksts. Tas tiesa, ka reizi gadā saraksts netiek aktualizēts. Mēs zinām, kuri ir aizgājuši pensijā, un tos akreditācijās neņemam. Bet, katrreiz izraugoties konkrētam muzeja akreditācijai ekspertus, mēs ņemam vērā muzeja specifiku.

Garjāns: Profilu…

Dreiblate: Arī tīri teritoriāli, kur muzejs atrodas.

Zelča Sīmansone: Vēl atgriežoties pie ekspertu saraksta, muzeji iesniedz kandidātus ekspertu amatam, bet kas ir kritēriji, pēc kādiem jūs izvēlaties šos speciālistus un papildināt ekspertu sarakstu? Piemēram, sarakstā es vispār neatrodu muzejpedagogus, muzeologus.

Dreiblate: Bet tātad muzeji neizvirza.

Zelča Sīmansone: Bet, piemēram, nevaldības organizācijas nemaz nesaņem aicinājumu izvirzīt kandidātus ekspertu pozīcijām. Kas tad tos muzeologus izvirzīs?

Garjāns: Tāds nav bijis uzstādījums, ka muzejus akreditē NVO. Muzeju akreditē muzeju profesionāļi, kuriem pati nozare uzticas, un muzeji rekomendē cilvēkus, kurus viņi uzskata par spējīgiem vērtēt muzejus. Formālais nosacījums ir darba pieredze, kas tagad ir 8 gadi. Tie arī ir galvenie nosacījumi. Citu kritēriju nav.

Zelča Sīmansone: Ja Gundega saka, ka tas ir aktuālais saraksts, tad tur ir tikai 3 cilvēki, kuri atbild par komunikāciju darbu muzejos.

Dreiblate: Bet tas ir muzeju uzstādījums. Viņiem ir licies, ka tie ir tie cilvēki, kas vislabāk spēs spriest.

Zelča Sīmansone: Kā var akreditācijas ekspertu sarakstā būt muzeja krājuma glabātājs, kura muzejs nav ticis atkārtoti akreditēts, jo muzejā iztrūkuši krājuma priekšmeti? Es nesaku, ka šis cilvēks nav labs profesionālis, bet tikai par ētiku. Kādu signālu mēs sūtām pārējiem akreditējamajiem muzejiem?

Garjāns: Kurā komisijā viņš ir piedalījies pēdējā laikā?

Zelča Sīmansone: Šo gan es diemžēl neredzu. Jo mājaslapā es redzu tikai 2016. gadā aktualizēto ekspertu sarakstu un 2019. gadā ieplānoto akreditāciju sarakstu. Arhīva nav.

Pētersone: Es domāju, ka Inetas jautājums skaidri parāda problēmu, ka mēs, muzeju nozare, baidāmies, ka mūs vērtēs cilvēki, kas nav muzeju darbinieki. Un es domāju, ka šis ir viens no sarunas mērķiem – saprast, ka akreditācijas procesam ir jāattīstās, un tas būtu lieliski, ja akreditācijas komisijās būtu cilvēki, kas šobrīd var paskatīties uz nozari no ārpuses. Nozarei un muzejiem kopumā tas būtu ļoti veselīgi. Un atrast veidu, kā mudināt šī saraksta sastādītājus iekļaut dažādu jomu speciālistus, kas nestrādā muzejā, būtu ļoti vērtīgi. Tas arī atbildētu uz jautājumu, kāpēc mēs ejam un vērtējam kolēģus un ne vienmēr esam drosmīgi un kritiskāki vērtēšanā. Akreditācijas uzdevums ir vērtēt un palīdzēt. Tāpat kā jebkurš audits, viņu uzdevums nav sodīt, bet norādīt uz problēmām un veicināt attīstību. Un skats no malas var veicināt attīstību. Tas būtu ļoti veselīgi.

Zelča Sīmansone: Starp citu, Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija vēl divtūkstošo gadu sākumā “Muzeju vēstnesī” raksta, ka komisijas sastāvs ir viena no akreditācijas procedūras problēmām. Tas retrospektīvi, lai neliekas, ka tā ir šodien izdomāta problēma.

Garjāns: Un kāda ir šīs problēmas konsekvence? Ko tas nodara muzejiem vai akreditācijai?

Ilze Sirmā (RSU Anatomijas muzejs): Es šobrīd strādāju muzejā, kurš risina konsekvences, un tas ir RSU Anatomijas muzejs, kurš iepriekš piederēja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam. Tātad anatomiskā kolekcija, kas bija filiāle Medicīnas vēstures muzejā tika visus gadus akreditēta, bet tad, kad Rīgas Stradiņa universitāte saņēma to… Kā lai pieklājīgi pasaka – tā ir jāglābj un šī glābšana notiek par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzekļiem. Es šeit redzu situāciju, kur no akreditācijas komisijas puses iepriekš neviens nebija spējīgs normāli ieraudzīt, kas tur ir par problēmām. Un tagad mēs atkal tērējam valsts naudu, lai šīs problēmas risinātu. Un arī šoreiz, kad pie mums bija akreditācijas komisija, telpā, kur glabājas krājums – anatomiskie preparāti, tur ir kauli, korozijas preparāti, embrioloģiskie preparāti –, eksperti knapi pakustējās, viņi vienkārši bija pielipuši pie sienām, jo es pieņemu, viņiem bija bail no šīs kolekcijas…

Dreiblate: Nepavisam tā nebija. Vienīgā vieta, kur mēs varējām stāvēt bija pie loga, jo notika vēl remontdarbi un mums nebija kur stāvēt [Zālē smiekli – IZS].

Sirmā: Remontdarbi tajā telpā nenotiek.

Dreiblate: Bet kur apmesties tur nebija. Mēs stāvējām pie palodzes.

Zelča Sīmansone: Ir arī citi pārmetumi, piemēram, ka vienā no akreditācijām komisijas eksperti iesaka problēmu risināt konkrētā veidā, bet atkārtotā akreditācijā ierodas citi eksperti un pasaka, ka tieši tas ir kļūdaini izdarīts.

Dreiblate: Tā tas viss var būt. Un, ja tu iedomātos sevi kā cilvēku, tu saprastu, ka katrs cilvēks [zālē smiekli – IZS] mazlietiņ savādāk skatās uz lietām. Arī mēs un mūsu prasības ir mainījušās un augušas.

Zelča Sīmansone: Kopsavilkot šo mazo sadaļu, visdrīzāk, ka ekspertu izvēle, pieaicināšana un izvērtēšana varētu būt viena no uzlabojamām lietām akreditācijas procedūras uzlabošanai?!

Dreiblate: Jā, kā Ieva teica, tas būtu interesants risinājums. Tīri organizatoriski es nezinu, kur tos cilvēkus varētu ņemt un motivēt.

Pētersone: Bet akreditācijas komisijas locekļiem, lai arī neliels, bet ir atalgojums. Es domāju, ka nevalstisko organizāciju un dažādu sadarbības partneru vidū mēs noteikti atrastu gan komunikāciju, gan pedagoģiskā darba vērtētājus, ja akreditācijas uzdevums patiešām ir šo darbu vērtēt. Bet es domāju, ka vienas dienas laikā muzeju pēc būtības nevar izvērtēt.

Dreiblate: Vienmēr būs daļas, kas nebūs pamanītas…

Pētersone: Tāpēc tas laiks, cik ilgā laikā muzeju vērtē, ja mēs gribam celt kvalitāti, arī ir būtisks. Jo vienu dienu veltīt Dzelzceļa muzejam un vienu dienu veltīt kādam lielākam muzejam, tā ir nepareiza proporcija.

Garjāns: Par šo vienu dienu man savukārt ir jāpiebilst. Jā, mēs slēdzam līgumus ar ekspertiem. Te vēl jāsaprot, ka akreditē muzeju Kultūras ministrija un akreditācijas komisija ir Gundega [Dreiblate – IZS], Anita [Jirgensone – IZS], Daina [Ratniece – IZS]; eksperti nav komisija, kas pieņem lēmumu. Bet mēs aicinām šos ekspertus, un atkarībā no muzeja lieluma tiek noteikts gan ekspertu skaits, gan arī dienu skaits. Piemēram, nesen akreditējot Tukuma muzeju un ņemot vērā muzeja filiāļu skaitu, komisija un eksperti brauca vērtēt muzeju trīs dienas. Un akreditācija neaprobežojas ar dienu, kad vērtēšanas komisija aizbrauc uz muzeju, bet vispirms eksperta darbs ir iepazīties ar visiem materiāliem, dokumentāciju, un mēs ceram, ka eksperti to godprātīgi veic.

Pētersone: Bet, ja muzejā ir simts darbinieku, tad kā eksperti un komisija var satikties ar visiem darbiniekiem?

Garjāns: Noteikti nevar. Un es arī neesmu pārliecināts, ka tas ir tas, kas nosaka rezultātu.

Māra Lāce (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM)): Es gribētu komentēt no diviem aspektiem – no muzeja aspekta, kas ir akreditēts, un mēs esam vairākkārt gājuši cauri šim procesam, un no otras puses, es pati esmu piedalījusies daudzos akreditācijas procesos. Man ļoti patiktu, ja nāktu no ārpuses tā saucamie neatkarīgie eksperti, bet man ir diezgan grūti iedomāties to organizēšanas procesu, zinot to, cik ārkārtīgi aizņemti cilvēki ir un nespēj nekur īpaši piedalīties. LNMM ir Zinātniskā padome, kur mums ir 8 eksperti no malas, un tos ekspertus dabūt kopā vienā laikā ir gandrīz neiespējamā misija. Bet es tomēr gribētu aizstāvēt cilvēkus, kas ir akreditācijas komisijā, jo es nedomāju, ka šie cilvēki akreditācijai pieiet negodprātīgi. Visā šajā divdesmit gadu periodā process ir ļoti pilnveidojies un visu laiku attīstījies. Man šķiet, ka tas visiem muzeju darbiniekiem ir nācis par labu. Šajā akreditācijas vērtēšanas procesā savā laikā ļoti lielu izmaiņu izdarīja viens no Valsts kontroles slēdzieniem, kas mums, muzejniekiem, ļoti nepatika un pret to iebildām. Tas uzstādījums tika virzīts tieši uz krājuma darbu. Un akreditācijas procesa vissmagākais punkts ir visi jautājumi, kas saistīti ar krājuma darbu. Un tas, ka krājuma jautājumi Latvijā ir plus mīnus sakārtoti, ir milzīgs akreditācijas procesa un akreditācijas procesā iesaistīto personu ieguldījums. Es pati esmu bijusi muzejā, kur tieši nesakārtoto krājuma jautājumu dēļ muzejs netiek akreditēts un muzejs ir spiests šīs lietas sakārtot. Bet, protams, esam jau citā laikā un izvirzām jaunas prasības gan muzejiem, gan arī paši sev.

Gailis: Šo visu klausoties, es sapratu, ka ekspertu korpuss tiek komplektēts, muzejiem izvirzot kolēģus, kurus ministrija apstiprina. Iespējams, vajag vairāk atgriezeniskās saites, lai ministrija paskatās, jo var gadīties, ka muzeji deleģē vienveidīgus speciālistus un tāpēc tur galīgi nav to moderno spečuku. Nākamreiz, kad jūs komplektēsiet, jūs varētu teikt, mums jau krājumnieku pietiek, mums, lūdzu, kādu pa komunikācijas līniju. Jūs dabūtu plašāku ekspertu spektru.

Dreiblate: Bet es pieņemu, ka komunikāciju speciālisti ir tie, kas muzejos visvairāk mainās. Viņš nav nostrādājis 8 gadus muzejā.

Zelča Sīmansone: Kas nosaka to, ka pirms kļūšanas par ekspertu, muzejā obligāti jānostrādā 8 gadi? Es pieņemu, ka labi speciālisti varētu būt arī tie, kas muzejā strādā gadu un divus.

Garjāns: Šo prasību ir izvirzījusi Latvijas Muzeju padome un, kā jūs zināt, KM, pieņemot jebkuru lēmumu – par akreditāciju, nacionālo krājumu –, savu priekšlikumu, projektu saskaņo ar Latvijas Muzeju padomi.

Zelča Sīmansone: Ne gluži katru, piemēram, par muzeja pārcelšanu uz ne tik prestižu ēku, netika nekas skaņots.

Garjāns: Par to nesaskaņoja. 1999. gadā ekspertu komisija bija 6 cilvēki – 2 atbildīgie par krājumu, 2 par komunikāciju, 2 par pētniecību un administrācija kaut kādā veidā nāca klāt. Šobrīd tas tā vairs nav. Šobrīd, ja ir neliels akreditējamais muzejs, tad ir viens eksperts, kas tiek pieaicināts, ja ir ļoti liels muzejs, tie ir trīs eksperti. Bet tas, ko mēs sagaidām no eksperta, ka viņa izpratne un viņa skatījums uz muzeju ir kā šo funkciju kompleksu. Jo izcelt komunikāciju un pasludināt to par panākumu ķīlu, manuprāt, būtu kļūdaini. Jo muzeja darbība ir kā ķēdes posmi, kur krājums, pētniecība, komunikācija ir kopīgi saistīti un var pat gadīties, ka komunikācijas problēmas sakņojas tajā, ka ir slikts krājuma darbs vai pētniecība ir atstāta novārtā.

Pētersone: Es domāju, ka šeit nebija diskusija par to, vai kolēģi ir spējīgi analizēt, un viņi noteikti ir spējīgi un lielākoties ļoti atbildīgi dara savu darbu, bet gan par to, vai akreditācijas procesā mums vajag vai nevajag cilvēkus no malas.

Zelča Sīmansone: Paplašinot arī ieteicamo ekspertu profilu.

Gailis: Komunikāciju jomā ir tādas slavenas famīlijas, kaut vai Stendzinieks, Liepnieks. Nu, pieņemsim, nepiesienieties pie tiem 2 vārdiem, ir noteikti daudz tādu. Viņiem noteikti būtu kādas foršas idejas, kas muzejiem noderētu. Bet viņi nekvalificējas, jo viņi nav nostrādājuši muzejos pat ne vienu dienu [Zāle smiekli – IZS]. Paņemiet tajā ekspertu grupā vismaz vienu, kas stāv ārpus kritērijiem, bet kas ir tiešām speciālisti, īpaši jaunajās nozarēs, kas ir īpaši būtiskas. Jūs paši arī no tā iegūtu.

Garjāns: Bet, Gaiļa kungs, varbūt jūs paņemiet to Stendzenieku, gatavojoties uz akreditāciju, un parunājiet ar viņu, pilnveidojiet savu komunikāciju un negaidiet, ka akreditācijas komisija būs tā, kas piedāvās jums foršos ekspertus.

Pētersone: Es gribētu piebilst, ka tā nu gan ir mazliet demagoģija, jo lielie muzeji to visu varēs, bet tādam lauku muzejam, ja pie viņa atbrauks kāds komunikācijas speciālists un sarunā kaut ko ieteiks, tad jūs būsiet iedevuši lauku muzejam kādu pievienoto vērtību. Šādas piezīmēs – tā nav saruna – “Paņemiet paši”, mēs jau ņemam tik, cik varam.

Zelča Sīmansone: Jāsecina, ka pašlaik ekspertu atlase atbilst minimālajām kvalitātes prasībām.

Dreiblate: Bet akreditācijas dienā vairs nav nemaz laika kādām konsultācijām un ierosmēm. Tas nav īstais mirklis.

Pētersone: Nav runa par konsultāciju, bet sarunu. Arī sarunas laikā ļoti daudz kas parādās, un, kad eksperts izsaka savu viedokli, pēc vizītes uzrakstot to kaut vai vienā rindkopā, muzejam tas būs ļoti svarīgi.

Grende: Jāatzīst, ka jau 10 gadus esmu kultūrā, bet man visu laiku šķiet, ka esmu no malas. Jo tas, par ko reizēm runā kultūras cilvēki, man ir kultūršoks. Ir lietas, par kurām kultūras cilvēki nez kāpēc negrib runāt. Tas, kas ir pilnīgi skaidrs, ka attiecībā uz akreditāciju ir ļoti spēcīgas lietas – viss, kas saistīts ar krājumu, pētniecību, glabāšanu, mūžību utml. Tur nu jūs esat ekselenti. Bet ir lietas, kurās akreditācijas process ir vājš. Atcerieties, Jāni, kad es kļuvu par ministri, jūs man jautājāt, vai es aizstāvēšu viedokli, ka muzejiem ir nepieciešamas stratēģijas. Un es toreiz jautāju: “Kā ir iespējams, ka kādai valsts institūcijai nav stratēģijas? Protams, aizstāvēšu.” Mīnuss akreditācijai pašlaik ir, ka stratēģija ir uz pieciem gadiem. Stratēģija muzejiem būtu katru pusgadu, katru gadu jāspēj radoši pārskatīt. Klientu vadība ir svarīga. Ja muzejs domā, ka viņu apmeklēs, tad viņš tā arī paliks gaidot, bet, ja muzejam ir galvā: “Tā, kur ir mani klienti, kādas ir mērķauditorijas?” Tā iztrūkst. Piekrītam, ka tur ir vājās vietas. Tas, ko stāsta Ineta jau gadiem, ka muzejiem būtu jābūt valdei.

Zelča Sīmansone: Šis jautājums ir sakustējies, muzeju pārvaldes reforma ir procesā…

Grende: Tās ir vājās vietas. Domājam, kā to uzlabot, nevis slēpjamies.

Lāce: Es ārkārtīgi cienu, Žanete, jūsu izdarīto pie Ziedoņa muzeja. Bet es tomēr negribētu dzirdēt pārmetumus muzejiem, ka tiek teikts, ka muzejiem nav stratēģijas.

Grende: Ir!

Lāce: Tās tiek pārskatītas, un ir gada plāni, ir pusgada plāni. Tieši tāpat kā pārskati. Es negribētu, lai par muzejiem domā, ka mēs pēkšņi sākam mācīties dzīvot.

Grende: Es atstāstīju gadījumu no sarunas ar Jāni, kur viņš man prasīja, vai es piekrītu, ka stratēģijas nepieciešamas. Un es teicu, jā, protams.

Garjāns: Un es joprojām, Žanete, esmu jums ļoti pateicīgs, jo, ticiet man, vēl joprojām ir muzeji, kuri uz akreditācijas prasību pēc stratēģijas iedod mums kaut kādu papīru. Un mums jāsaka, ka mēs to nevaram akceptēt kā stratēģiju. Un tad mēs saņemam pārmetumus, ka esam birokrāti.

Zelča Sīmansone: Situācija nav tik viennozīmīga – tātad ir labie piemēri un vēl joprojām ir arī sliktie piemēri. Runājot par akreditācijas procedūru, kā tiek izlemts, kuri muzeji var pretendēt uz akreditēšanos uz pieciem un kuri uz desmit gadiem?

Garjāns: To izlemj pats muzejs. Ja muzejs ir spējīgs sagatavot savu stratēģiju 10 gadiem, tad to var darīt. Likumdošanā ir teikts, ka pirmo reizi akreditējoties muzejs var pretendēt uz pieciem gadiem, bet atkārtotajā akreditācijā var izvēlēties, vai tie ir 5 vai 10 gadi. Ir daži, ne daudzi, muzeji, kas gājuši šo ceļu.

Zelča Sīmansone: Paskatoties akreditēto muzeju sarakstu, paveras interesanta situācija, ka novadu muzeju vidū tikai Valmieras muzejs ir saņēmis akreditāciju uz 10 gadiem?

Dreiblate: Arī, Naujienes [Novadpētniecības] muzejs.

Zelča Sīmansone: Tukuma muzejs nekad nav pretendējis uz desmit gadiem?

Garjāns: Nē. Bija arī laiks, kad Rundāles [pils] muzejs tika akreditēts uz desmit gadiem, pēc tam izlēma, ka akreditēsies uz pieciem gadiem.

Zelča Sīmansone: Pats muzejs izlēma?

Garjāns: Protams.

Lāce: Es biju akreditācijas komisijā. Rundāles pils muzejs iesniedza dokumentus akreditācijai uz pieciem gadiem ar pamatojumu, ka Imants Lancmanis gatavojās pensionēties un viņš uzskatīja, ka dokumentu pakete jāsagatavo akreditācijai uz pieciem gadiem. Un nākamā akreditācija tad būs jaunās vadības kompetence.

Zelča Sīmansone: Šo versiju es esmu dzirdējusi, vienīgi šeit paliek atklāts jautājums, vai muzejs ir tikai vadītājs un vai, mainoties vadībai, tas automātiski nozīmē, ka muzejam būtu jāiziet atkārtota akreditācija, atkal tērējot valsts resursus.

Dreiblate: Izejot akreditāciju, muzejs garantē arī zināmu stabilitāti, ka būs resursi, kadri. Ir vairāki pašvaldību muzeji, kuri akreditējas te uz desmit, te pieciem gadiem. Dažreiz muzeji izlemj akreditēties uz pieciem muzejiem, ja, piemēram, nav pārliecināti par savu pašvaldību.

Sanita Kossoviča (Memoriālo muzeju apvienība): Mēs arī izvēlējāmies akreditēties uz pieciem gadiem, un tas ir ciešā saistībā ar stratēģijas rakstīšanu.

Zelča Sīmansone: Rīgā vienīgais mazais muzejs, kas akreditēts uz desmit gadiem ir Žaņa Lipkes memoriāls. Jūs varējāt uzrakstīt stratēģiju desmit gadiem...

Gailis: Mūsu motivācija bija vienkārša. Gatavot akreditācijas papīrus ir darbs, tas prasa resursus, un mēs labāk to darām retāk. Tikai pragmatiska motivācija. Mēs lūdzām akreditāciju uz desmit gadiem, atnāca komisija, bija ļoti negatīvi noskaņota, norādīja labojamās lietas, salabojām. Tagad varam mierīgi strādāt, un ceru, ka pēc desmit gadiem atkal akreditēsimies. Bet Imanta motivāciju es arī labi saprotu: ja gatavojas kaut kas tik būtiski mainīties, varbūt tas ir jāpieskaņo, un nākamajā tūrē Rundāle atkal uz desmit gadiem gribēs akreditēties.

Garjāns: Mēs, Gaiļa kungs, par jums turam īkšķus, lai tie desmit gadi tā arī aizrit kā jūs stratēģijā esat plānojuši, bet ņemiet vērā, ka nebūs jau tā, ka tikai pēc desmit gadiem pie jūsu durvīm kāds klauvēs. Katru gadu, saņemot pārskatu par darbu, KM ir pienākums sekot līdzi, kas muzejā notiek un vai tas notiek saskaņā ar jūsu stratēģiju.

Gailis: Es brīnišķīgi saprotu, mēs saņemam valsts naudu un līdz ar to mums ir perfekti jāatskaitās, ko mēs esam izdarījuši.

Dreiblate: Bet jūsu gadījumā, nebija jau skaidrs, vai tā valsts nauda jums būs visus šos desmit gadus.

Gailis: Nekad nekas nav skaidri zināms. Bet mēs plānojam un mūsu stratēģiskais plāns ir saņemt valsts naudu katru gadu.

Grende: Mēs ar Gaiļa kungu abi esam privātmuzeji un abi saprotam, par ko mēs runājam. Bet iedomājieties situāciju, ka arī neviens valsts muzejs nezina būs vai nebūs valsts nauda, uz 3 vai pieciem gadiem nauda ir garantēta un pēc pieciem gadiem tas tiek pārskatīts. Nebūtu garantēta nauda visiem un valdes pārskatītu ik pēc 3 gadiem, būtu pilnīgi cita atspere, ticiet man.

Zelča Sīmansone: Par paredzamību un prognozējamību runājot, arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) ir akreditēts uz desmit gadiem, bet muzeja atklāšana pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī tiek pārcelta. Viņi nevar pateikt, vai viņi 2024. gadā būs pilī vai nē. Arī tā ir stratēģiju maiņa. Sanāk, ka šo budžeta un stratēģiju prognozējamību sagaidām tikai no privātajiem muzejiem.

Dreiblate: Bet tas ir par vietu. Ja valsts pastāvēs pēc 10 gadiem, tad droši vien LNVM pastāvēs.

Zelča Sīmansone: Bet, ja mēs finansējuma lietas minam par argumentu akreditēt uz pieciem vai desmit gadiem, tad jāatceras 2009. gada finanšu krīze, kad liela daļa valsts muzeju budžetu saruka līdz pat 60 procentiem. Jāanulē akreditācija?

Garjāns: To, ka finansējuma garants ir vienīgais arguments akreditēt vai neakreditēt muzeju, to tu tagad izdomāji. Muzeju likumā ir nodefinēti akreditācijas kritēriji, runa var būt par apmēriem. Ir situācijas, kad ir krīze valstī, mazāks finansējums, netiekam pie jaunām telpām, bet mēs realizējam šo funkciju tādā apmērā, ar tādiem resursiem, kādi mums ir pieejami. Un skatīšanās uz realitāti un vidi, kurā muzejam ir jāstrādā, tā ir normāla sastāvdaļa.

Grende: Man liekas, Jāni, ka ļoti palīdzošs dokuments ir Muzeju stratēģija “Latvija 2030”, un tur ir tas gars iekšā. Mums jāsēžas visiem kopā un jāizdomā, kā mums pietrūcis, lai būtu ekselenti. Meklējam resursus, kā palīdzēt. Kopīgais jautājums ir kā salīdzināt, kurš muzejs ir kvalitatīvs un kurš nav.

Garjāns: Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, bet mēs nemēģinām caur akreditāciju attīstīt sacensību, salīdzināšanu, pateikt, ka tas ir labāks, tas – sliktāks.

Zelča Sīmansone: Vai ir bijuši gadījumi, kad akreditāciju anulē?

Garjāns: Tādu precedentu es neatceros, ka anulētu. Tas, kas ir noticis, ka šie pieci gadi pagājuši un kārtējās akreditācijas procesā ir bijušas situācijas, kad esam spiesti konstatēt, ka muzejs kritērijiem neatbilst. Tad Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka, ja muzeju neakreditē, tad dod iespēju gada laikā atrisināt problēmas, un tad komisija atgriežas atkal.

Zelča Sīmansone: Kāpēc muzejam pēc dibināšanas jāgaida veseli trīs gadi pirms var akreditēties?

Garjāns: Viens no akreditācijas kritērijiem ir, ka muzejam ir jānodrošina pieejamība sabiedrībai. Un situācijās, kad ir jauns, tikko dibināts muzejs un viņam nav bijusi reāla iespēja šo savu darbu ar sabiedrību demonstrēt, tad vienīgais, kas akreditācijas komisijai tiek dots, ir dokumenti. Bija gadījums ar Ziedoņa muzeju…

Dreiblate: Un Vecgulbenes muižu.

Garjāns: Un tad Latvijas Muzeju padomei radās šaubas, vai muzejs, kurā, piemēram, nav izstrādāta cenu politika, atbilst pieejamības sabiedrībai kritērijam. Tad, veicot grozījumus Muzeju likumā, tika iestrādāta norma, ka ir jāpaiet noteiktam muzeja darbības laikam, muzejam ir jāļauj sevi parādīt, un tiem, kas vērtē, ir iespēja redzēt, kā tas tiešām notiek.

Zelča Sīmansone: Kad mēs lasām veidlapu “Atbilstība akreditācijas prasībām”, starp 9 lieliem blokiem tikai 2 punkti ir kaut cik pietuvināti komunikācijas nodrošināšanai un pieejamības sabiedrībai jautājumiem.

Dreiblate: Komunikācijas daļa nav izmērāma. Krājumu vērtēt mēs precīzi varam, bet kā lai mēs izvērtējam ekspozīciju?

Pētersone: Vajag piesaistīt profesionāļus ekspertu komandai.

Grende: Šauļos Baltijas Muzeoloģijas skolā diskutējām par ICOM ētikas kodeksu. Nepaslinkoju un saskaitīju, cik tajā ir reižu minēts krājums un cik – apmeklētājs. Apmeklētājs pieminēts 4 reizes. Atzīstam, ka nav fokuss tik liels uz apmeklētājiem un komunikāciju kā mūsdienas prasītu. Pievēršam tam lielāku uzmanību, lai pieejamība būtu vairāk.

 

Diskusijas turpinājums nākamajā ierakstā. 

Foto Didzis Grodzs

 

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist