Skats no malas var veicināt attīstību. Diskusijas “Akreditācija – muzeju kvalitātes nodrošināšanas mehānisms?” atšifrējums. II daļa

Akreditāciju vērtēja Kultūras ministrijas (KM) Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākā referente Gundega Dreiblate, Latvijas Muzeju padomes (LMP) priekšsēdētājs Jānis Garjāns, Ziedoņa muzeja vadītāja Žanete Grende, Žaņa Lipkes memoriāla dibinātājs Māris Gailis, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone. Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Diskusija notika 28. martā LV100 Informācijas centrā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

 

Diskusijas turpinājums. Sākums lasāms iepriekšējā ierakstā.

 

Akreditācijas kvalitāte

Zelča Sīmansone: Kā pati akreditācija mainās, mainoties muzeju attīstības tendencēm? Jau 2015. gadā Jānis Garjāns intervijā Latvijas sabiedriskajam medijam saka, ka akreditācija jāanalizē un nepieciešams padziļinātāks skats uz komunikāciju funkciju. Kas kopš tā laika mainījies, kā to esam analizējuši?

Garjāns: Process ir mainījies ļoti reāli. Ar 2018. gada 1. janvāri ir stājušies spēkā grozījumi Muzeju likumā. Sākotnējai prasībai, ka muzejs nodrošina pieejamību krājumam, ir paplašinājums, ka muzejā ir ekspozīcijas, izstādes un citas misijai atbilstošas komunikācijas formas. Tātad ielikts viss šis bloks, kas būtu jāvērtē kā viens no akreditācijas kritērijiem. Un kāpēc tas tur parādījās, jo 2015. gads bija brīdis, kad ik pa laikam šo akreditācijas procedūru, kritērijus analizējām. 2004. gadā, piecus gadus pēc akreditācijas uzsākšanas, bija speciāla konference, pēc tam ir bijušas aptaujas, un, tieši gatavojoties grozījumiem Muzeju likumā, mēs muzeju vidē veicām plašu aptauju. Un tur tas, ka jāanalizē dziļāk muzeju ekspozīcijas, izstādes un vispār komunikācijas funkcija, bija kā viena no nozares vēlmēm. Kāpēc čeklistē tik maz tos punktus redzam? Valsts kontrole pieprasīja, lai šajā čeklistē katrs punkts ir nopamatots ar kādu normatīvo regulējumu. Mums ir Ministru kabineta noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu, un šajā listē ir vistiešākā saikne starp noteikumiem un to, ko komisija prasa. Attiecībā uz pārējām muzeju funkcijām – pētniecības, komunikācijas – tās mums nav noreglamentētas tiesiskajā sistēmā. Varbūt pat labi, ka tā. Jo tad mēs sāktu paģērēt, ka, piemēram, Lipkes muzejā pētniecība ir jāveic pēc tādiem un tādiem parametriem.

Zelča Sīmansone: Tad arī Rundāles pils muzejs nevarētu tikt akreditēts, jo viņiem nav izglītojošā piedāvājuma kā tāda.

Dreiblate: Viņi nestrādā ar bērniem.

Garjāns: Tad mums jāvienojas par terminoloģiju, ko mēs saprotam ar izglītojošo darbu.

Dreiblate: Tāpat, ko kurš sauc par pētniecību – monogrāfijas vai izstādes…

Garjāns: Vai krājuma priekšmeta atributēšana.

Zelča Sīmansone: Pētniecība varētu būt daudzu mazo muzeju problēma, īpaši reģionos.

Dreiblate: Ļoti daudziem.

Garjāns: Bet kā var izveidot vienu izstādi, ja tās pamatā nav pētnieciskais darbs?

Dreiblate: Vēl akreditējot mēs skatāmies vai politikas cita citu papildina.

Pētersone: Es gribēju piebilst par pētniecību. Nevar uz visiem muzejiem attiecināt vienādus kritērijus. Jā, mēs runājam par minimālajām prasībām. Muzejam primāri jāpēta savs krājums atbilstoši saviem resursiem un jāveic krājuma priekšmetu profesionāla aprakstīšana. Un Nacionālā muzeju krājuma uzdevums būtu piesaistīt profesionālus pētniekus.

Zelča Sīmansone: Vai praksē katra muzeja specifika tiek izvērtēta? Vai vērtēšanas procedūrā muzeji netiek novienādoti?

Garjāns: Katra individuālā muzeja misija, virsuzdevums – kas viņš ir, kāpēc viņš ir – ir galvenais atskaites kritērijs ikvienas muzeja funkcijas analīzei un vērtēšanai. Krājuma jomā galvenais ir saglabāšana. Pētniecībā un komunikācijā formas un veidi var būt ārkārtīgi dažādi, resursi ir dažādi. Būs muzeji, kur pašu muzeju darbinieki to var darīt, bet būs, kas piesaistīs speciālistus. Piemēram, Brāļu Skrindu muzejs [Skrindu dzimtas muzejs] sadarbojas ar Daugavpils Universitāti, un cepuri nost pētniecības darbam šajā mazajā pašvaldības muzejā.

Zelča Sīmansone: Vēl viens jautājums par kvalitāti un ētiku. Ko signalizē nesenais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadījums – muzejs netiek akreditēts, tas izskan presē un pēc neilga laika akreditācija tomēr tiek piešķirta? Vai valsts muzejiem nevarētu būt kāda starpstadija šādos gadījumos – finansējums netiek atņemts, bet muzejs var sakārtot savu darbību?

Dreiblate: Viņi sakārtoja ļoti daudzas lietas tieši krājuma ziņā.

Garjāns: Es neesmu tik optimistisks, ka tur tagad ar krājumu viss kārtībā, bet viņi varēja parādīt un pārliecināt komisiju, ka viņi sakārtošanas darbu ir saplānojuši, ka saprot, kas tur ir jādara un to dara. Viņi ir procesā.

Grende: Tagad es būšu skarba. Ir jāatzīst, ka jābūt uzlabojumiem. Nedrīkst būt tā, kā ir Brīvdabas muzejā – ne no muzeja menedžmenta viedokļa, ne valsts menedžmenta viedokļa. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka nedrīkst atlaist muzeja vadītāju simts gadus. Muzeja vadītājs slikti strādā un nav rezultāta, un ministrijai nav iespējas pateikt, ka tas ir jābeidz. Tas nav godīgi.

Lāce: Ko jūs kā ministre darītu?

Grende: Es neko nevarēju darīt.

Lāce: Te mēs esam.

Zelča Sīmansone: Muzejiem jāpāriet uz fondu statusu ar terminētajiem darba līgumiem muzeju vadītājiem, ar valdi.

Garjāns: Ineta, neteiksim hop, kamēr neesam pārlēkuši.

Zelča Sīmansone: Visu pagājušo gadu, kad mēs, domnīca, par fondu nepieciešamību runājām un Kultūras ministrijai Latvijas Muzeju padomes personā rekomendējām, gan tu, gan KM valsts sekretāres vietnieks Uldis Zariņš u.c., mums teica, ka tas nav iespējams. Šogad šis jautājums ir aktualizēts un tiek izstrādātas rekomendācijas muzeju pārvaldes reformai. Un agri vai vēlu tam jānotiek.

Garjāns: Dod, Dievs, ka tas tā notiek.

Zelča Sīmansone: Kā muzeju pārvaldes reformas kontekstā varētu mainīties akreditācijas procedūra? Būs izmaiņas, kad muzeji pāries uz fondu statusu?

Garjāns: Šobrīd Muzeju likumā definējot, kas ir valsts, kas pašvaldības muzejs, juridiskās formas ir ļoti dažādas. Tas, uz ko tiek strādāts, lai šo dažādību vēl paplašinātu. Un līdzās tam, ka muzejs var būt tiešās pārvaldes iestāde vai aģentūra, muzejs varēs būt arī fonds. Tas, kas nemainīsies, ir Muzeju likuma 7. panta 1. un 2. daļa, kas definē, kas ir muzeja pamatfunkcija. Akreditācijas kritēriji ir sasaistīti ar pamatfunkciju izvērtējumu. Protams, ir vēl kritērijs, kas runā par juridisko pusi – muzeja nolikumu, reglamentu, dibināšanas dokumentiem, kuriem visiem jābūt atbilstošiem Latvijā noteiktajai likumdošanai. Ja mēs skatāmies uz muzeju akreditāciju kā uz muzeju profesionālās darbības vērtēšanu, tad kardinālām izmaiņām nevajadzētu būt. Mēs varam izdomāt vēl kaut kādas juridiskās pārvaldes formas muzeju darbībai, bet būsim naivi, ja uzskatīsim, ka tā var būt panaceja un ka tagad pārveidojot Brīvdabas muzeju ar to pašu direktori par fondu, tur viss sagriezīsies kājām gaisā.

Zelča Sīmansone: Varēsiet viņu atlaist…

Grende: Sagriezīsies tas, ka būs pilnīgi skaidrs, ka pēc trīs gadiem būs jāmaina valde, būs izvērtējums un terminētie līgumi. Un tajā brīdī ieslēdzas pilnīgi cits domāšanas veids cilvēkam un viņš sāk rīkoties savādāk. Tā ir cita rīcība.

Garjāns: Tur es piekrītu.

Grende: Mēs piesējāmies Brīvdabas muzejam, bet jebkurš muzeja direktors skaidri apzināsies to, ka viņam ir jāizpilda 3 gadu garumā to, ko viņš ir apsolījis sabiedrībai, klientiem. Jo mums visu laiku liekas, ka muzejs ir domāts krājumam. Mums visu laiku jādomā, ko mēs dodam sabiedrībai un klientam.

Pētersone: Es gribētu pieminēt muzeju grupu, ko mēs šodien maz pieminam, tie ir novadu muzeji, kuru īpašnieki ir pašvaldības un kas, manuprāt, jau diezgan sen dzīvo režīmā, ka tad, kad notiek pašvaldību vēlēšanas un nāk jauni deputāti, muzeju vadītājiem jāiet un jāpierāda sava muzeja lietderība un to, kāpēc viņiem jādod naudu. Novadu muzejiem ir ļoti labs treniņš, jo daudzi novadu muzeji strādā ļoti labi.

Zelča Sīmansone: Tāpēc mani pārsteidz, ka ne Tukuma, ne, piemēram, Kuldīgas muzejs neiet uz 10 gadu akreditāciju. Iespējams, Tukuma muzejā nav labākā infrastruktūra, bet no publiskās kvalitātes viedokļa tur viss ir kārtībā. Iespējams, ka KM varētu darīt vairāk, lai šos muzeju iedrošinātu vairāk domāt par savas īpašās lomas apzināšanos, kaut vai iesakot akreditēties uz desmit gadiem. Iespējams, no KM ir bijis signāls, ka šiem muzejiem nav vēlams akreditēties vairāk nekā uz pieciem gadiem?

Dreiblate: Nē, tā nav.

Pētersone: Daudzi saka, ka akreditācijas dokumentus ir grūti sagatavot, bet, manuprāt, tā ir vienkārši daļa no muzeja darba. Ne vienmēr ir ideāli, bet tas nav ļoti smags process muzejiem ar pietiekošu darbinieku skaitu. Es domāju, ka grūti ir mazajiem muzejiem ar 3–4 darbiniekiem. Ja viņiem nepalīdz pašvaldība, to tiešām varētu sajust kā apgrūtinājumu. Es domāju, ka daudzi muzeji izvēlas šos piecus gadus, jo tas ir tāds rāmis, kuru viņi var pārredzēt.

Zelča Sīmansone: Vēl par motivēšanu akreditēties. Kā muzeju akreditācijas process varētu ietekmēt pašlaik vēl nesakārtotos jautājumus – infrastruktūru, pētniecības trūkums reģionos, kvalitatīva izglītojošā piedāvājuma iztrūkums dažviet? Piemēram, iespējams, atliekot akreditāciju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam (RVKM), būtu spiediens uz valsti sakārtot muzeja infrastruktūru?

Garjāns: Bet te jāsaprot viena lieta. Piespiest valsti. Kas akreditē muzeju? Valsts.

Zelča Sīmansone: Labi, varbūt piespiest pašu muzeju iestāties aktīvākā pozīcijā, virzot jautājumu, ka viņiem nepieciešama rekonstrukcija. Izskatās, ka tas nav bijis skaļākais jautājums, ar ko viņi vērsušies pie KM. RVKM muzejs nav valsts kultūras mantojuma atjaunošanas plānā, kurā izstāžu zāle “Arsenāls” dabūja finansējumu!

Lāce: Mēs vēl neko neesam dabūjuši.

Zelča Sīmansone: To minēja gan KM valsts sekretāre ikgadējā direktoru sanāksmē, šī ziņa ir izskanējusi arī medijos…

Lāce: Piedodiet, publiskajā telpā izskan ļoti daudz kas.

Zelča Sīmansone: Bet RVKM nemaz nav pretendējis uz šo rekonstrukcijas programmu. Lielākajam Rīgas muzejam nav kapacitāšu…

Lāce: Es domāju, ka šis nav šī pasākuma jautājums.

Zelča Sīmansone: Tas ir par akreditācijas kvalitāti…

Lāce: Es tomēr gribētu ieviest skaidrību. Nevajag runāt to, kas neatbilst patiesībai.

Zelča Sīmansone: Kas neatbilst patiesībai?

Lāce: “Arsenāla” rekonstrukcija savā laikā tika iekļauta programmas “Mantojums 2018” pirmajā kārtā. Sākās krīze, un ar Ministru kabineta lēmumu “Arsenāls” no šīs programmas tika izņemts laukā. Tieši tāpat kā laukā tika izņemts RVKM.

Zelča Sīmansone: Bet jūs tagad esat iekšā, RVKM – ne.

Lāce: Ineta, tie ir drusciņ citi jautājumi.

Grende: Māra, tie ir tie jautājumi. Un, kāpēc tie ir tie jautājumi, mēģināšu saudzīgi pateikt. Jūs kā vadītāja esat ļoti tuvu ekselencei, teiksim 90,5 %.

Lāce: Paldies.

Grende: Un jūs, kad es biju ministre, atnācāt, un mēs panācām to, ka LNMM galveno ēku renovēja par 30 plus miljoniem. Bet neviens cits no muzejiem, neviens, pie manis neatnāca un šo jautājumu neuzdeva.

Lāce: Man bija stipra aizmugure.

Grende: Nē, Māra, tas bija ļoti vienkārši, jūs atnācāt un teicāt, ka vajag 30 miljonus. Un toreiz palika pāri Eiropas nauda, mēs varējām vēl vienu muzeju renovēt.

Lāce: Kāpēc Jūs man neteicāt? Mēs to “Arsenālu” būtu atsākuši…

Grende: Tas ir kvalitātes jautājums, un viens no punktiem ir līderība. Muzeja līderis ir kvalitatīvs, viņš skaidri zina, ka viņš 5–10 gados grib 30 miljonus, viņš atnāk un to pasaka.

Lāce: Tas nav tik vienkārši, kā no malas raugoties. Bet šie infrastruktūras jautājumi patiešām neizšķir akreditāciju.

Grende: Bet kvalitāti…

Lāce: Jā, es pilnīgi piekrītu. Tie ir būtiski. Par infrastruktūru runājot, kad kopā ar kolektīvu strādājām pie akreditācijas dokumentiem, man bija scenārijs A, B, C, katru no tiem modelējot.

Zelča Sīmansone: Mēs pievienojamies Žanetes vērtējumam par jums kā vadītāju, bet mans jautājums attiecās nevis uz LNMM, kas visu šo dara, bet uz tiem muzejiem, kas to nedara vai dara ne tik veiksmīgi. Komentārs bija par to, ka valsts konsekventi akreditē, piemēram, RVKM, un [mēs] sakām: “Ak, viņi nabadziņi, viņiem 30 gadus veca ekspozīcija, viņiem nav izstāžu zāles.” Bet kas tiek darīts, lai to labotu, un kā akreditācijas komisija situāciju varētu labot?

Lāce: Es biju RVKM akreditācijas komisijā un es ļoti labi zinu, ko mēs teicām un kādus aizrādījumus mēs viņiem izteicām.

Garjāns: Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir akreditācijas kritēriji.

Zelča Sīmansone: Bet tieši tas arī ir tas jautājums, vai šie akreditācijas kritēriji nav jāpārskata? Un vai nepadarīt par mehānismu, ka tas, ko akreditācijas komisija muzejam saka un kas izskan tikai Latvijas Muzeju padomē, tiek ierakstīts arī akreditācijas atzinumā un tas ir valstij saistošs? Piemēram, ka infrastruktūras attīstīšana ir nosacījums, lai nākamreiz šo muzeju akreditētu.

Garjāns: Varētu, droši vien, arī tā būt. Lai ar šādiem lozungiem nāktu, mums būtu Muzeju likumā, runājot par akreditācijas kritērijiem, jāliek klāt šāda veida kritērijs. Tas ir viens. Bet, runājot par resursu un akreditācijas sasaisti, viena lieta tomēr būtu jāpiemin, kas varbūt maz attiecas uz infrastruktūru. Jau sākot muzeju akreditāciju, milzīgs pozitīvais moments šajā visā lietā bija tas, ka akreditācija tika sajūgta kopā ar VKKF mērķprogrammām akreditētajiem muzejiem. Toreiz mēs akreditācijās konstatējām, ka vājā vieta bija krājuma saglabāšana, krātuves. Tas bija zem katras kritikas ļoti daudzos mazajos muzejos. Un caur šo programmu un tāpat iepirkumiem, pateicoties mākslas muzeju lobijam, šī mērķprogramma izcīnīja savas tiesības, situācija tika uzlabota, un tas turpinās arī tagad. Mums VKKF ir šī 200 000 eiro mērķprogramma, kur akreditētie muzeji var pretendēt un saņemt finansējumu. Un, ja toreiz prioritāte bija krājums, tad tagad tā ir pētniecībā balstītas komunikācijas attīstīšana muzejos. 20 gadi ļauj redzēt, ka, pateicoties lielā mērā arī akreditācijai, situācija ir uzlabojusies. Jā, būtu šausmīgi labi, ja mēs tagad varētu teikt, ka vajag arī muzeju infrastruktūras lietas risināt un akreditācija ir tas lakmusa papīrs, kas to mudina. Šobrīd tas tā nav.

Gailis: Izmainot Darba likuma kodeksā un ieviešot izmaiņas Muzeju likumā, varētu panākt situāciju, ka, ja akreditācija nenotiek valsts muzejam, tad direktors ir atlaists. Varētu iedot vienu gadu savākties un akreditēties, jo beigu beigās viņš strādā ar valsts naudu, un tā būtu brīnišķīga motivācija muzejiem akreditēties uz 10 gadiem [zālē smiekli – IZS].

Grende: Ļoti laba ideja, Māri!

Garjāns: Pēc visas Brīvdabas muzeja epopejas es ar Kultūras ministri šo jautājumu jau esmu saskaņojis. Un pie nākamajiem likuma grozījumiem, es ļoti ceru, tas tiks iestrādāts. Jo tas tiešām ir absurdi, ka zem sitiena tiek palikta iestāde kā nacionāla vērtība un administratoram mēs ejam riņķī ar Darba likumu rokā un staigājam pa tiesām.

 

Akreditācija. Skats nākotnē

Zelča Sīmansone: Noslēdzot diskusiju, jautājums visiem diskusijas dalībniekiem – ko ar visu šo iesākt? Un, kamēr jūs apdomājat, man ir daži apsvērumi, iespējams, nedaudz provokatīvi: 1) pāriet uz desmit gadu akreditāciju visiem muzejiem, 2) neakreditēt tik daudz muzejus (tas attiektos uz privātajiem muzejiem) vai 3) nodalīt minimālos un maksimālos kvalitātes kritērijus – tie muzeji, kas joprojām grib akreditēties pēc minimālajiem kritērijiem, tiem piedāvāt akreditēties katrus piecus gadus, bet, ja muzeji tomēr grib akreditēties uz 10 gadiem, viņi iet uz atbilstību maksimālajiem kvalitātes kritērijiem un izcilības statusu, kas, iespējams, nes līdzi arī finansiālu bonusu. Kādi jūsu komentāri?

Grende: Ziedoņa muzejs nav viens pats, Ziedoņa muzejam ir riņķī draugi. Mūsu saimniecība, kādā veidā mēs strādājam, ir Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” – nodibinājums, fonds, sociālais uzņēmējs un radošā industrija. Meita fondam ir Ziedoņa muzejs, ir Ziedoņa bibliotēka, jau reģistrēta Kultūras ministrijā, ir Ziedoņa klase, kas strādā ar visām klašu grupām “Latvijas skolas somas” ietvaros un domājot par “Skolu 2030”. Visai šai saimniecībai ir gan valsts, gan pašvaldības, gan nopelnīts, gan Eiropas, gan ziedots finansējums. Mums ir excellence performance standarts, tas ir kvalitātes vadības sistēma, kas ir 7 lieli bloki, kuros mēs apskatām, kā uzlabot savu sniegumu, kur centrā ir klienta vajadzība un vērtība. Ar muzeja darbību mēs nodrošinām šajā excellence performance standartā to, ko prasa valsts un ko mēs sniedzam pakalpojumu valstij – nosargāt mūžībai. Strādāt, domājot par šo kvalitātes standartu, nav sarežģīti, tie ir ikdienas jautājumi, kā mēs varam sevi uzlabot septiņos lielos kritērijos – līderība, vadība un stratēģiskums, klientu apkalpošana, kur viena maza daļiņa ir komunikācija, rezultātu sasniegšana, resursi, tai skaitā darbinieku apmācība un resursu iegūšana. Ja kāds vēlas, atnāciet pie manis uz Sporta ielu 2, un es jums tos jautājumus iedošu, izlasiet un sāciet domāt. Tas ir gars, ka es vēlos būt kvalitatīvs. Nekas vairāk. Un tie standarti, ko prasa KM, attiecas tikai uz to, kas ir tas apsolījums valstij mūžības priekšā.

Pētersone: Es domāju, ka katram muzejam ir savi kritēriji, pēc kuriem viņi vērtē darbu, ne velti akreditācijas procesā ir pašvērtējums. Bet daudz svarīgāks jautājums ir, kā mūsu dažādie īpašnieki skatās uz muzeju un to, ko muzejs saņem akreditācijas procesā – atzinumu. Vai īpašniekam, pārvaldītājam, KM, pašvaldībai, Latvijas Dzelzceļam, fondiem vispār ir svarīgi šie akreditācijas atzinumi un vai uz tiem tiek reaģēts? Šobrīd akreditācijas atzinumos ir dažas rindiņas, varbūt citiem vairāk. Vai tas kādu interesē, ko akreditācijas komisija pasaka, un tas ir saistoši?

Zelča Sīmansone: Ierosinājums būtu, ka akreditācijas komisija, piešķirot akreditāciju, pievieno plašāku vērtējumu par muzeju?

Pētersone: Es pārstāvu autonomo muzeju, un mums nav pienākuma akreditēties. Tā ir bijusi brīva iniciatīva. Bet pašvaldības vai valsts muzejs, kad saņem akreditāciju, ko viņi tālāk dara? Es nezinu. Vai viņi analizē procesu, kā viņi vērtē? Ja Brīvdabas muzejs, es atvainojos par piemēru, bija nonācis valsts skandāla līmenī, un kādā dīvainā raidījumā izskanēja ministrijas viedoklis, ka muzejs viņiem neko neprasa, ko tas nozīmē? Ministrija jau ir muzeja īpašnieks. Un, ja īpašnieks neprasa no muzeja regulāru, sistemātisku darbu, tad tur kaut kas nav kārtībā. Ja īpašnieks uzticas, tad tā ir tā sistēma, kurai jāstrādā. Akreditācija ir tikai maziņš gabaliņš muzeju kvalitātes sistēmā. Un tā sistēma ir jāuztaisa katram pašam muzejam vai kopā ar savu īpašnieku. Akreditācija nebūs panaceja, bet tā ir ļoti vajadzīga.

Zelča Sīmansone: Akreditācijas prestižs būtu ceļams?! Ka tas nav tikai tāpēc, lai dabūtu naudu no valsts.

Pētersone: Finansējums nav pašmērķis. Akreditācija ir viens maziņš instruments, kuru muzejs un īpašnieks vai nu izmanto, vai neizmanto, lai noteiktu, vai muzejs ir, vai nav labs. Un vai mēs paši gribam, lai akreditācijas process būtu labāks, ka mums ir bezmaksas instruments, cilvēki no malas, kas pasaka: “Hei, kaut kas nav kārtībā!” Tas, ka muzeja jaunie kolēģi uzdeva jautājumus, uz kuriem nevarēja atbildēt ar klasiski gatavām atbildēm, un ka bija skats no malas, mums ļoti palīdzēja akreditācijas procesā.

Dreiblate: Es gribēju piebilst, ka akreditācijas prestižs dažādos muzejos ir atšķirīgs. Mēs ik pa laikam veicam aptaujas, arī par akreditāciju: kā akreditācija ir palīdzējusi algu, infrastruktūras, štatu daudzuma ziņā. Un, par pašvaldībām runājot, tas ir bijis palīdzoši. Valsts muzejos tas ir atšķirīgi.

Zelča Sīmansone: Man ir viena subjektīva piezīme. Vai nav tā, ka pašvaldību muzejus vērtē eksperti no Rīgas muzejiem, līdz ar to šīm komisijām ir lielāka autoritāte, un pašvaldību muzeji tiek vērtēti nedaudz no augšas, savukārt, nacionālos muzejus vērtē citu nacionālo muzeju kolēģi, pasaudzējot kolēģus, jo viņi nāk akreditēt viens otru.

Dreiblate: Tas var būt. Laukos, iespējams, varētu būt lielāka ekspertu un ministrijas pārstāvju bijāšana.

Gailis: Es tikko dzirdēju jauku lietu – pēc akreditācijas paaugstina algu. Tas gan ir forši. Neesam manījuši.

Garjāns: Jums jau pašam saviem darbiniekiem šī alga jāpalielina.

Gailis: Mēs varētu pielikt tam pīrāgam vēl vienu gabaliņu – ja veiksmīgi akreditējas, tad ir algas pielikums. Var pielikt arī to kvalitātes līmeni. Bet to pātagas principu arī vajag ieviest, ja muzejs netiek akreditēts, tad direktors jāatlaiž un jānosaka, ka turpmākos 5 gadus nedrīkst strādāt muzeju sistēmā. Tā lai tiešām cenšas. Mēs tad noteikti dabūtu kvalitatīvu uzrāvienu.

Garjāns: No diskusijām ar Agritu Ozolu [Tukuma muzeja direktore – IZS], es zinu, ka Tukuma muzejs mērķtiecīgi izmanto šo brīdi, kad ir nepieciešamība sakoncentrēties, savākt visu kolektīvu kopā, veikt izvērtējumu un pašanalīzi. Ir arī citi gadījumi, kur direktors viens pats uztaisa perfektus papīrus un savukārt muzeja darbinieki par šo neko nezina. Kas ir atkal formāla pieeja. Tas, ko gribētos, lai akreditācija ir mehānisms normāla, profesionāla, mērķtiecīga muzeja darbā.

Zelča Sīmansone: Jūs šeit abi esat klāt – Gundega no KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas un Jānis no Latvijas Muzeju padomes –, un šīs abas organizācijas nosaka akreditācijas toni, vai mēs teorētiski, domājot par nākamajiem 20 gadiem, varam iztēloties, ka būtu iespējams, ka muzeju akreditācijā vērtē atbilstību maksimālajiem kvalitātes standartiem, iešanu uz izcilību un iespēju akreditēties uz desmit gadiem? Un tiem, kas šo procesu uzlūko formāli, palikšanu pie pieciem gadiem un minimālajiem kvalitātes standartiem.

Dreiblate: Es nezinu, vai iešana uz izcilību ir saistīta ar gadiem.

Zelča Sīmansone: Iespējams, tas palielinātu akreditācijas prestižu. Kāpēc Lipkes muzejam bija svarīgi akreditēties uz 10 gadiem?

Garjāns: Varbūt muzeja vadītāja var atbildēt uz šo jautājumu.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Pirmkārt, tāpēc, ka tad, kad no akreditācijas komisijas arguments bija, ka Māris Gailis var nomirt un mums nebūs naudas, viņš to neuzskatīja par pietiekami relevantu lietu. Viņam gribējās atstāt tādu pēctecību, lai ir drošība, ka muzejs turpinās strādāt. Ir jāmēģina dabūt desmit gadus un ieraudzīt, ka arī jaunam muzejam, kas ir nesen nodibinājies un turpina veidot gan komandu, gan strādāt, ir redzējums mazliet tālāk par tiem pieciem gadiem. Un tas nav saistīts tikai ar to, ka būs nauda, nebūs nauda, bet vispār, ka šim muzejam ir vieta Latvijas muzeju ainavā sarežģītas tēmas dēļ un lai to neslēgtu brīdī, kad tas nav ērti vai mainās politiskā situācija utt.

Garjāns: Tad jūs skatāties uz akreditāciju kā garantu.

Tomsone: Jā.

Garjāns: Kas ir ļoti relatīvs, bez šaubām.

Dreiblate: Bet tomēr ir.

Zelča Sīmansone: Šis arī apliecina, ka šis muzejs, pretēji akreditācijas komisijas domām, uzskata, ka tas būs un profesionāli darbosies ilgtermiņā, arī mainoties komandai. Turpretī mani joprojām pārsteidz Rundāles pils gadījums, kur muzejs, kurš iepriekš bijis akreditēts uz desmit gadiem, tikai tāpēc, ka mainīsies direktors, izlemj, ka akreditēsies tikai uz pieciem. Muzejs taču ir komanda, ne tikai direktors.

Lāce: Bet pats muzejs neprasīja akreditāciju uz desmit gadiem, un tur nebija tikai Imants Lancmanis, viņam blakus bija brīnišķīga komanda.

Grende: Ja mēs apskatāmies no kvalitātes vadības viedokļa, tad viens no svarīgiem punktiem ir riska vadība. Mēs apskatām riskus, un katrā muzejā ir vadošās personas risks, dažos muzejos tas ir lielāks, dažos mazāks. Un tas ir kvalitātes rādītājs, vai ir tā, ka šī vadošā persona viena pati raksta stratēģiju un pārējie tikai klausās, vai cilvēki tiek iesaistīti, kas notiks, kad šī vadošā persona aizies. Mēs jau zinām arī kāda realitāte ir Rundāles pilī, ka tur ir komanda un viss notiek.

Raivis Sīmansons (domnīca Creative Museum): Ļoti interesanta diskusija, paldies. Un šaubas, kas šeit izskan ir ļoti veselīga lieta, īpaši ja vienreiz divdesmit gados sistēmanalītiski paraugās uz iedibināto kārtību un likumdošanu. Un saprotams, ka jaunā valstī, kad meklēja pareizo regulējumu, tad vajadzēja skrūves piegriezt cieši. Mēs zinām, ka citviet pasaulē vecajās valstīs, kur likumdošana ir gadu simtiem un nav tāda pārrāvuma kā mums bijis, akreditācijas process ir industrijas standarts, bet viņš ir brīvprātīgs process. Un tas arī atbild uz jautājumu par ekselenci. Tas tad ir uz ekselenci balstīts līmenis, uz ko visi muzeji iet. Tāpēc tas, ka mūsu jaunattīstības valstī bija nepieciešams izveidot centralizētu vienu likumu, kas ļoti stingri uzrauga muzejus, ir balstīts mūsu vēsturiskajā situācijā un nepieciešamībā nedaudz tomēr pārbaudīt un neuzticēties līdz galam. Šobrīd, kad 20 gadi pagājuši, iespējams, ka tas būtu pārskatāms, jo ir slodze uz valsts pārvaldes resursiem katrreiz akreditēt no jauna, tāpēc šis jautājums par desmit gadiem. Otrs jautājums, ka brīvprātības režīmā vesels spektrs muzeju varētu pieteikties uz akreditāciju. Tas būtu precedents, ka šie muzeji ir spējīgi piesaistīt finansējumu arī nebūdami akreditēti. Es nezinu, vai tas, ka akreditācija ir saistāma ar publisko līdzekļu iegūšanu caur fondiem, pašvaldībām, valsti ir tas, kas obligāti jāuztur spēkā, ja mēs runājam par nākotni. Un es domāju, ka arī muzeju pārvaldes formu maiņas dēļ, jo tas notiks tā vai tā, jo būs sabiedrības spiediens, situācijai būs jāmainās, jo jautājums par akreditācijas pielāgošanos jaunajai juridiskai formai ir leģitīms.

Olga Rinkus (Carnikavas Novadpētniecības centrs): Es šeit pārstāvu pašvaldības organizāciju, kas nav akreditēts muzejs, bet kuru bieži sauc par muzeju. Esmu saskārusies ar praksi, ka pie mums pēc padoma vēršas muzejs, kurš vairs negrib būt akreditēts, arī tāds ir piemērs. Bieži izskan arī viedoklis, ka maziem pašvaldības muzejiem jau tagad grūti izpildīt visas prasības. Un, ja mēs palielināsim komunikācijas un infrastruktūras prasības akreditācijas procesā, tad tas būs drauds mazajiem pašvaldību muzejiem, kuri nespēs to izpildīt.

Pētersone: Es gribēju piebilst par kritērijiem un ekselenci, ka mazam muzejam ekselences kritērijs ir viens, lielam muzejam – cits. Un kritērijiem būtu jābūt atšķirīgiem nacionālajiem muzejiem, lielajiem reģionu muzejiem un mazajiem muzejiem. Ir kaut kādai gradācijai jābūt. Par ko šobrīd mazie uzņēmēji runā: “Lūdzu, atslogojiet mums papīru darbu, vienkāršojiet grāmatvedību”. Lai tas uzņēmējs jūt, ka slogs no valsts puses un muzeju gadījumā akreditācijas puses nav tik liels. Varbūt, ka tam mazajam muzejam nemaz nevajag tādu klasisko stratēģiju, varbūt pietiek ar daudz vienkāršākiem pamatdokumentiem. Es zinu muzeju vadītājus, kas saka: “Bet mēs nevarēsim uzrakstīt politiku.”

Grende: Bet tad, diemžēl viņi nevar būt muzeju vadītāji.

Agnese Neija (domnīca Creative Museum): Es esmu daudz runājusi ar lauku muzejiem un esmu pāris projektos ar viņiem kopā iesaistījusies un domāju, lai gan es Ievai šodien daudzos jautājumos piekritu, bet stratēģiju var uzrakstīt jebkurš. Un arī akreditācija ir tas minimālais profesionalitātes standarts. Nevis muzejam, bet lietotājam, un tas ir nepieciešams. Es esmu nesen tikusies ar diviem novadu muzejiem un es redzu, ka viss viņiem ir kārtībā, viņiem nav bailes no vārdiem “stratēģija” vai “politikas”, un es pat varēju pamācīties, kā tie muzeji ir iesaistījušies kaut vai, piemēram, “Leader” projektos.

Pētersone: Tas nozīmē, ka mēs tos mazos muzejus gribam aizbīdīt zonā, lai viņi nebūtu muzeji...

Neija: Tie ir muzeji. Tie ir viena cilvēka muzeji, kuri visas prasības ir spējīgi saprast, kaut arī nav akreditēti joprojām.

Garjāns: Muzeju likums šobrīd ir papildināts ar jaunu 16. pantu, kas saucas “Kultūras mantojuma objekti”. Cepuri nost daudzu cilvēku priekšā, kas ir kolekcionāri savā sirdī, vai skolām, kurām vajag izstādi par skolas vēsturi. Līdz šim nebija variantu, tie visi tika saukti par muzejiem. Un tāpēc tagad Muzeju likumā tiek definēts, ka Latvijas bagātība ir arī šīs kolekcijas, centri, ekspozīcijas utt. un arī tā ir mūsu kultūras mantojuma sadaļa. Bet viņi nav muzeji. Līdz šim likums noteica, ka pašvaldības muzejam jābūt akreditētam, tagad pašvaldībai ir dota iespēja uzturēt daudz ko citu ar kultūras mantojumu saistītu, obligāti nepaģērot akreditēties.

Neija: Es ar tiem mazajiem muzejiem saskatu nedaudz citu problēmu. Lai no malas piesaistītu pētnieku vai citu speciālistu, kas viņiem nepieciešams, viņi neprot piesaistīt VKKF finansējumu.

Grende: Es jūs nomierināšu, arī fonds “Viegli” no desmit iesniegtajiem projektiem saņem 2 un tos divus 30% apmērā.

Zelča Sīmansone: Šī ir cita tēma, bet, gadu VKKF Kultūras mantojuma nozarē esot ekspertei un lasot muzeju projektus, man jāatzīst, ka liela daļa muzeju ir diezgan vāji projektu rakstītāji.

Sīmansons: Es tikai gribēju nelielu repliku piebilst, ka šeit mēs redzam, ka pienākums akreditēt uzliek slogu KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļai.

Garjāns: Kādu slogu?

Sīmansons: Ok. Ir darbs.

Zelča Sīmansone: Noslēdzot diskusiju, es gribēju tikai piebilst, ka, manuprāt, esošie akreditācijas kritēriji nedrīkst tikt samazināti, bet jārod iespēja tiem muzejiem, kuri to vēlas nodrošināt iespēju akreditēties atbilstoši maksimālajiem kvalitātes kritērijiem un pretendēt uz izcilības statusu, paredzot kādus bonusus. Paldies par sarunu!

 

Foto Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist