Tā ir mūsu ainava. Diskusijas “Muzeji simtgadei. Izstāžu izvērtējums” atšifrējums

Simtgades izstādes un muzeju veikumu vērtēja kurators Kaspars Vanags, ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” projekta vadītāja Elīna Kalniņa, kuratore Līga Lindenbauma, LV100 biroja starptautisko projektu vadītāja Leonarda Ķestere, muzeologs Raivis Sīmansons. Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Ineta Zelča Sīmansone: Ar šo diskusiju mēs atklājam domnīcas pavasara sezonu diskusiju, rakstu un lekciju sērijā “Muzeju publiskā kvalitāte”. Pagājušajā gadā mūsu pavasara sesija bija par “Muzeju efektivitāti”, kas noslēdzās ar gala ziņojumu un rekomendācijām. Ja kāds jautā par šādu diskusiju mērķi un vajadzību, tad tas ir konstruktīva saruna par muzeju nozarē notiekošo un iecere sagatavot nākamās rekomendācijas. Mums dažreiz liekas, ka muzejos strādājam mūžībai un pārmaiņas notiek lēni, bet pozitīvais pagājušā gada efektivitātes rekomendāciju kontekstā ir tas, ka, lai gan sākotnēji šķita, ka diskusijas un ziņojums īsti rezultātu neuzrāda, tomēr pagājušā gada beigās un šī gada sākumā mēs uzzinām, ka mūsu diskutētais jautājums par muzeju pārvaldes reformas nepieciešamību ir aktualizēts. Reformas sagatavošana ir sākusi savu ceļu, jo Ministru kabinets ir uzdevis Kultūras ministrijai (KM) un KM uzdevusi Latvijas Muzeju padomei izstrādāt scenārijus muzeju pārejai uz fondu statusu. Pagājušajā gadā daudz diskutējām par Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga (NMKK) kvalitāti un digitalizāciju, šogad ir notikušas izmaiņas Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) komandā un kvalitātes jautājums ir aktualizēts. Tāpat tiek īstenots 70 000 muzeju krājuma vienību digitalizācijas projekts. 

Šodien, uzsākot diskusiju ciklu par muzeju publisko kvalitāti, mēs analizēsim simtgades izstādes muzejos. Kādas ir bijušas simtgades gada veiksmes. Laikam neviens nebūs palaidis garām kino nozares veiksmes stāstus, kur cita starpā vairākām filmām ir saistība arī ar muzejiem, piemēram, “Tēvs Nakts”, “Mērijas ceļojums”. Bet šīs diskusijas kontekstā jautājums ir, kas tad ir muzeju nozares veiksmes stāsts simtgadē? Mēs esam aicinājuši vairākus ekspertus, un šoreiz tas būs skats no malas. Mans pirmais jautājums katram no ekspertiem ir: kas ir jūsu personiskais muzeju nozares simtgades notikums – izstāde, ekspozīcija?

Līga Lindenbauma: Jāsaka, ka šis bija ārkārtīgi grūts jautājums, jo, ja skatās uz 2018. gadu, muzeji diemžēl nav tie, par kuriem es domāju simtgades kontekstā. Kāpēc tas ir tā? Es atcerējos 2014. gadu, kad Rīga bija [Eiropas] kultūras galvaspilsēta, un šķiet, ka tajā gadā muzeju un arī izstāžu veikums bija ļoti spožs. Kaut vai atceramies Stūra mājas projektus, kurus veidoja vairāki muzeji un ne tikai muzeji. 2014. gads kā izstāžu gads man noteikti atmiņā iezīmējas daudz spilgtāk nekā simtgades gads muzejos. Domājot par 2018. gadu, man prātā nāk izstādes, kas diemžēl nav notikušas muzejos un nav muzeju organizētas. Ja nu tomēr ir jāfokusējas uz muzejiem, es nosauktu izstādi, kas ir bijusi muzejā, bet ko nav veidojis muzejs, un tā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LMMC) veidotā izstāde “Pārnēsājamās ainavas”. Tā bija izstāde, kurā, manuprāt, bija elementi, kuriem ir jābūt labā izstādē – oriģināls pētījums (pilnīgi jauns skatījums uz trimdas mākslu), labi darbi (saturs), labs dizains –, un šis projekts turpinājās ne tikai Latvijā, bet arī ceļoja apkārt (pievienotā vērtība). Tas ir mans notikums muzejos izstāžu jomā 2018. gadā.

Leonarda Ķestere: Man nozīmīgi bija divi notikumi. Bet simtgade arī vēl nav beigusies. Simtgades aplaimotie projekti notiks un turpina notikt arī šogad – gan Latvijā, gan ārzemēs. Un tiem visiem ir viens liels uzdevums – izstāstīt Latvijas stāstu. Un ne tik provinciāli, kā skatoties tikai uz Latvijas stāstu, bet arī skatoties Baltijas un Eiropas kontekstā. Piemēram, pieminētās “Pārnēsājamās ainavas” notika Parīzē Villa Vassilieff Ķiršu mākslas galerijā, arī Gotlandē. Tūlīt vērsies vaļā Berlīnē un pēc tam 5. avēnijā Ņujorkā. Viss notiek lielā lidojumā, un Latvijas stāsts tiek stāstīts dažādos veidos un daudzveidīgi. Atgriežoties pie saviem diviem top unikālajiem muzeju notikumiem, viena ir izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” Parīzē, kuru ik dienu apskatīja 3000 skatītāju un tā ieguva milzīgu mediju atsaucību un ievērību. Otrs notikums ir Latvijas dalība Londonas Dizaina biennālē ar Artūra Analta interaktīvo instalāciju “Matter to Matter”. Un zelta medaļa Londonas dizaina biennālē. Izstāde “Matter to Matter” Latvijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sasniedza nebijušu apmeklētāju skaitu (9000 skatītāju) nepilnās 10 dienās. Nosaucot šos divus, es nedomāju, ka man būtu jāaizmirst mākslas muzeja Rīgas Birža brīnišķīgie projekti, Kaspara Vanaga & co kūrētā izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas” [Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM)]. Tāpat izstādes, kas simtgades sakarā tika veidotas rezidenču veidā, gan sadarbojoties ar mākslinieku grupām, tāpat izstādes, ko veidoja Laikmetīgās mākslas centrs, protams, KIM?

Raivis Sīmansons: Man ļoti simpatizē tas, ko pēc darām publiskās diplomātijas laukā un esam redzami Berlīnē, Parīzē un citur. Mēs zinām, ka tas ceļ mūsu valsts prestižu. Viss pareizi. Es uzsvēršu pilnīgi pretējo, tas ir reģionu un mazais formāts Latvijā. Tas ir tas, ko mēs tiešām darām labi. Kaspars pastāstīs, ko viņš domā par lielo formātu, kur mēs tomēr šeit Rīgā līdz kvalitātes latiņai netiekam, jo resursu trūkst, bet mazais formāts Latvijā, pat reģionos ir izcils. Un šeit es gribētu pieminēt Elīnas Kalniņas projektu “Sirdsapziņas ugunskurs” Cēsīs.

Elīna Kalniņa: Mans pagājušā gada notikums izstāžu jomā bija “Luters. Pagrieziens” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Zelča Sīmansone: Interesanti, ka mēs vakar Latvijas Mākslas akadēmijā prasījām dizaina studentiem, kas ir viņu 2018. gada notikums muzejos, un viņi minēja tieši izstādi “Luters. Pagrieziens”.

Vanags: Man ļoti grūti nosaukt savu notikumu, jo esmu slinks ceļotājs – es pametu Rīgu līdz Vecāķu pludmalei, un diemžēl neesmu redzējis to, kas notiek reģionos. Par to es uzzinu no medijiem un sociālajiem tīkliem. Bet, uzreiz ķeroties klāt pie kritikas, tas, kas mani pārsteidza pie simtgades izstādēm bija tas, ka tās visas pārsvarā bija striktā vēstījuma formātā. Respektīvi, tajās izstādes, kas tiešām ieguva publisko atsaucību – te es gribētu minēt “Matter to Matter”, kur bija iekļauta interaktivitāte starp skatītāju un dizaina objektu, un savukārt “Savvaļas dvēselēs” (mans nosaukums izstādei ir patvaļīgs, un man tas liekas piemērotāks), skatījums uz Latvijas vai Baltijas reģionu tika uzticēts kuratoram no malas, proti, ārzemniekam. Mums ir diezgan grūti ar pašrefleksiju, jo mēs mēģinām stāstīt Latvijas stāstu, kurš tomēr mums kopā būtu vairāk jāveido. Ir nepieciešams nevis stāsts, bet dialogs par to, kas mēs esam. Muzeji mēģināja nākt ar, manuprāt, diezgan patronizējošu vēstījumu, kuru mums izstāstīs no A līdz Z, pārsvarā šīs izstādes ir hronoloģiskas, un tas varbūt ir tas zaudējums. Man likās interesanti tieši šie divi projekti. Bet man ļoti žēl, ka tad, kad KM piešķīra Izcilības balvas, tad balva par lielisko izstādi “Savvaļas dvēseles” tika piešķirta LNMM par iniciatīvu, bet mēs noklusējām izstādes kuratoru, kas ir ļoti tipiski Latvijai, ka šis ārzemnieku sniegums būtībā tiek noklusēts. Es uzskatu, ka tas būtu ārkārtīgi skaists žests no Latvijas puses piešķirt šo balvu ārzemju kuratoram, kurš izstādi ir veidojis. Un atkal mums dialogs nav līdz galam, mēs – Latvija – vēlamies to pēdējo vārdu pateikt, sevi uzslavēt. Bet iespējams, ka tā ir vienīgā izstāde simtgades kontekstā, kuru veidoja uzaicināts kurators. Piemēram, Tallina izvēlējās savu centrālo mākslas izstādi uzaicināt veidot Katarinai Gregosai, kuru mēs pazīstam kā pirmās Rīgas starptautiskās biennāles (RIBOCA) kuratori. Tā ir ļoti apjomīga mākslas izstāde, kas reflektē par to, kas vispār 21. gadsimtā ir valsts un kas būs valsts 21. gadsimtā. Un šī vēlme uzticēties un spoguļoties citu redzējumā atmaksājas.

Sīmansons: Kaspars sāka runāt par saturu un kuratora darbu, arī starpdisciplinaritāti, kas ir viens liels izstāžu veidošanas bloks. Es gribētu uzreiz pieminēt praktisko pusi. Tad, kad mēs runājam ar ražotājiem un veicam aptauju, cik mēs šajā valstī esam spējīgi atļauties maksāt par 1 m2, ražojot izstādi vai ekspozīciju, tad tas diezgan lielā mērā korelē ar galaprodukta kvalitāti. Ja mēs lielā formāta izstādēs runājam par tādām elementārām lietām kā audio gids, multimediju gidi, tulkojumi, līdzņemami bukleti. Šis ir elementārais līmenis, ko mēs vienmēr sagaidām, nonākot Berlīnē, Londonā vai Parīzē, bet šeit mēs to lielākoties nesaņemam. Un tas ir tāpēc, ka mēs ieguldām mazāk par 500 eiro uz kvadrātmetru.

Vanags: Vai arī tas, ka mēs vēlamies vidēji uz 1 km2 ielikt 50 objektus?! Ja mēs uz tiem pašiem kvadrātmetriem ieliktu 0,3 objektus…

Sīmansons: Var būt arī konceptuāla pieeja. Bet joprojām elementārās ražošanas izmaksas, kas ir darbinieku atalgojums un materiāltehniskās izmaksas, vienkārši nesasniedz to līmeni, lai mēs varētu prasīt kvalitāti. Tik elementāra lieta. Es nezinu, kā ir publiskās diplomātijas jomā, kur mēs taisām izstādes ārpus šīs valsts, iespējams, ka tur ir labāka situācija. Bet Latvijā mēs izdarām caur asinīm, kur kā galaproduktu vērtējam to, kas nemaz nav galaprodukts. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) simtgades izstādē audio gidu mēs gaidījām vairākus mēnešus. Izstāde atvērās nepabeigta. 

Zelča Sīmansone: Parunājam par saturu un finansējumu. Un vai tiešām problēma ir tikai finansējumā, vai tomēr ir arī interpretācijas problēmas? Saturs pret finansējumu…

Lindenbauma: Es domāju, ka viena no problēmām, kas uzrādījās simtgades izstādēs un, iespējams, ka tas ir labi, ka tas uzrādās, muzeji ir sapratuši, ka ir vajadzīgs dizains. Piemēram, iedomājamies “Latvijas gadsimtu” LNVM. Beidzot LNVM ir bijusi dizaina kompānija, kas veido izstādes dizainu. Beidzot ir saprasts, ka nepietiek tikai ar priekšmetiem, bet tie ir arī jāizstāda. Bet tajā mirklī, kad tas dizains beidzot ir, uzrādās tas, ka muzejnieki domā, ka ar dizainu var izglābt to, ka satura jau īsti nav. Jo “Latvijas gadsimts” uzrāda, ka ir bijusi vēlme izstāstīt visu, aizmirstot, ka, veidojot izstādi, nekad visu nevarēs izstāstīt, vienmēr kaut kas paliks aiz svītras. Un mūsdienās, veidojot izstādi, galvenais ir stāsts, centrālā tēma, kas ir tas, ar ko izstādes veidotāji strādā. Piemēram, iepriekš pieminētais “Luters” savā ziņā kļuva par piesaistes punktu tieši tādēļ, ka izstāde nestāstīja stāstu ar 100 grāmatām, bija konkrēti izdomāti punkti, uz kuriem ekspozīcija vēlas spēlēt; skatītājs it kā autoritatīvi tika izvadīts pa šo stāstu, bet stāsts tika izstāstīts.

Sīmansons: Bet šīs ir divas ļoti atšķirīgas institūcijas. Ja es drīkstu kontekstam pieminēt pagājušā gada diskusiju sērijas diskusiju Latvijas Bankā, kur mēs runājām par muzeju finansējumu un atalgojumu, tad, [LNVM direktoram] Radiņa kungam individuāli pajautājot, kā Jums iet, jo maijs, kad bija jāveras vaļā “Latvijas gadsimtam”, bija tuvu, viņa viedoklis bija, ka kāda starpība, kādā krāsā būs siena. Es jautāju, vai tiešām jūs to visu varētu saviem spēkiem paveikt, un viņš teica, jā. Tā, ka tā mentalitātes maiņa šeit LNB un tur LNVM ir pavisam cita. Taisīt izstādes un ekspozīcijas ir profesija, tas nav amatniecības darbs, un mēs vairs nevaram iztikt ar naturālo saimniecību. Tā ir atsevišķi izkopjama līnija muzeju darbībā.

Zelča Sīmansone: Līga sākumā minēja, ka viņai lielāks pārsteigums bija 2014. gads, nevis 2018. gads. Iespējams, tas ir tāpēc, ka 2014. gads bija pirmā reize, kad muzejiem bija iespēja aicināt dizainerus sadarboties. Un rezultātā bija pārsteigums, ka muzeji var un ka salīdzinoši liels finansējums muzeju izstādēm un ekspozīcijām tiek piešķirts. Toreiz pat teicām, jā, ja vien muzejiem būtu adekvāts finansējums ne tikai svētku gados, muzeji uzrādītu labus rezultātus. Ir pagājuši četri gadi, un 2018. gadā diemžēl neieraudzījām, ka muzeji, ņemot vērā gan 2014., gan 2015. gadu, mūs kaut kā īpaši pārsteigtu.

Lindenbauma: Es paturpināšu. Par 2014. gadu runājot, viena no izstādēm, kas man nāk prātā, arī domājot par pagājušo gadu, ir ekspozīcija “10 stāsti par cilvēkiem un varu”. Ja mēs tagad iemetam gūglē un apskatāmies šo vārdu, izlec informācija, ka dizaina studija H2E ir veidojusi šo ekspozīciju. Meklējot tālāk, protams, tu atrodi, ka stāsts ir par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) priekšmetiem, bet tas, kas stāsta šo veiksmes stāstu, ir dizaina birojs. Sāk likties, ka veiksmes stāsts ir dizaineri.

Sīmansons: Rīgas muzejs ir visu mūsu kopējā sāpe. Nesenā intervijā viņi atzīst, ka viņiem vispār nav telpu, kur veikt izstāžu darbu.

Lindenbauma: Šo minu tādēļ, ka savā ziņā lielā simtgades izstāde LNVM, man šķiet, ir veidota uz iepriekšējo gadu veiksmēm. Piemēram, ir redzēts, ka ļoti labi strādā cilvēku stāsti, tad tagad ir simts dzīvesstāstu; tā kā vietas ir maz, tad šie dzīvesstāsti ir gandrīz CV formātā ar attēlu un pāris priekšmetiem. Ir redzēts, ka hronoloģiju vajag, tad visam iet cauri hronoloģija. Ir redzēts, ka vajag mikrovēstures, tad pievienoti kaut kādi mikrovēstures aizmetņi. Ir redzēts, ka labi strādā audio elementi, kas iedod noskaņu, tie arī tur ir. Tāpat ir pāris vietas, kur ir iespēja uzspiest savu pastkarti. Kopsavelkot, tas ir sakopojums no daudzām veiksmīgām lietām, kas sastūķētas izteiktā koncentrācijā un beigu beigās nestrādā.

Zelča Sīmansone: Pie simtgades kopizstādes mēs vēl atgriezīsimies, bet pabeidzam tēmu par finansējuma un satura kvalitātes līdzsvaru.

Vanags: Es gribētu uzsvērt, ka dizains ir pēdējā stadija izstāžu veidošanā, un es būtu ārkārtīgi priecīgs redzēt, ka muzeji atrod un veido stipendijas pētniekiem, kas strādā no malas ar viņu krājumiem, jo izskatās, ka muzejniekiem tam vienkārši nav laika, zinot štatu šaurību. Kā lielisku piemēru, ko var izdarīt cilvēki no malas, kas nav darīts gadu desmitiem tajā pašā RVKM, jāmin lieliskā Katrīnas Teivānes-Korpas grāmata par Vili Rīdzenieku, kura arhīvs klusi sēž gadu desmitiem muzejā un it kā nevienam nav laika par viņu runāt. Vienīgā bilde, ko mēs katru gadu piesaucam, ir 18. novembra proklamēšanas notikums. Jautājums, ko tad izstādes grib pateikt, ir lielākā sāpe. Un H2E veidotā LNVM ekspozīcija, manuprāt, ir ārkārtīgi skumja tieši caur to, ka mēs neko neuzzinām par šobrīd ļoti būtiskiem jautājumiem – sieviešu tiesībām Latvijas brīvvalsts laikā, arodbiedrībām, strādnieku stāvokli brīvvalsts un padomju laikā. Ir, protams, sekcija Jubiļejnaja, kas ir vidusšķiras mietpilsoņa dzīves standarts Padomju Latvijā. Respektīvi visas tās lietas, par kurām mēs šobrīd gruzāmies, arī par muzejnieku atalgojumu, mēs neko par to izstādē neuzzinām. Un tad ir tas jautājums, ko man gribētos uzsvērt, ka muzejnieki var uzstādīt četras, piecas, sešas tēmas, par kurām viņi grib runāt, jo diemžēl tajos kvadrātmetros visu pārklājumu nevar veikt. Mums nav izdarīti arī pētījumi rindā lietu. Tad kādēļ šīs enciklopēdiskās izstādes, ja nav pētījumu.

Sīmansons: Lielākais signāls, ka mēs izstādi noslēdzam ar 2004. gadu.

Zelča Sīmansone: Laikam nav pārsteigums, ka, runājot par LV100 izstādēm un ekspozīcijām, mēs visu laiku atgriežamies pie “Latvijas gadsimta”. Tas tomēr bija nozīmīgs projekts, jo pirmo reizi vairāk nekā sešdesmit Latvijas muzeji sadarbojās, lai to izveidotu. Un atkal tika minēts, ka tas ir H2E veidotais projekts, bet to taču veidoja visi šie Latvijas muzeji.

Vanags: Es runāju par dizainu. Es esmu runājis ar izstāžu un ekspozīciju veidotājiem, ka šis satura brīfs būtībā nāk ļoti grūti.

Sīmansons: Brīfs šoreiz ir bijis tik detalizēts, ka tur atlika tikai izpildīt. Šajā gadījumā ražošanas birojs bija tikai izpildītāji.

Vanags: Tas arī ir loģiski.

Sīmansons: Nē, tas nav loģiski. Pasaules prakse pierāda, ka dizaina birojs nāk ar savu muzeoloģisko kapacitāti, kurš zina, ka tu nevari izkļaut no ekspozīcijas veselu paaudzi. 

Vanags: Bet to arī zina jebkurš muzejnieks. Tas ir pats sākums, ka kuratori izvēlas šo hronoloģiju.

Sīmansons: Izvēlas. Bet tā ir vesela historiogrāfijas skola. Vēl viens piemērs no pagājušā gada: izstādes “Latvijas gadsimts” kurators Toms Ķikuts piedalās Creative Museum diskusijā par pētniecību, un mēs runājam par to, kāda būs izstāde un kas tajā tiks pārstāvēti, un vai stāsts turpināsies pēc 2004. gada, kad mēs esam Eiropā un NATO. “Bet tur jau vēl nekā nav,” seko atbilde no Toma. Tad tā ir tā historiogrāfijas skola, kas nosaka toni šeit, tā nav vācu pēckara skola Zeitgeschichte, kas liek apskatīt procesu līdz pat laikmetīgajai vēsturei. “Latvijas gadsimts” beidzas 2004. gadā. Jauniešu, kuriem pagājušajā gadā bija 18, tur nav. Tāpēc es domāju, ka ražošanas kompānija, kas nāk iekšā, ja vien viņiem ir kapacitāte, viņi uztaisītu izstādi daudz labāku, ja viņi teiktu – mēs paiesim nedaudz tālāk, ar jums šo stāstu attīstot.

Vanags: Bet es domāju, ka tā ir muzeju spītība. Arī šeit redzu muzeju darbiniekus, kas tā viegli smīn par tiem gudrīšiem, kas te kaut ko stāsta. Mēs jau visu zinām, un mums ir apnicis staigāt pa muzeju konferencēm.

Sīmansons: Un starpdisciplinārajām komandām, kas var uztaisīt labāk.

Vanags: Un tajā pašā laikā LNMM izstādē “Portrets Latvijā. 20. gadsimts”, piemēram, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā pavadošie teksti ir gandrīz grīdas līmenī. Mēs to visi esam runājuši tūkstošiem reižu, ka tekstam jābūt acu augstumā.

Sīmansons: Bet vai tie nav resursi, kas palīdz uztaisīt izstādi labāku?

Vanags: Bet kādi resursi? Ir taču elementāri, ka etiķetē ir noteikts vārdu skaits un noteikts augstums, lai var salasīt. Visi taču to zina.

Sīmansons: Bet ja būtu speciālists, kas visu šo atgādina…

Kalniņa: Ļoti konkrēti par finansēm un kvalitāti. Ir ļoti labi, ka no 2014. gada bija saprotams, ka finanses ir un būs. Un muzeji varēs. Un finansējums bija tiešām liels, lai varētu. Tā bija iespēja parādīt, ko tad var, un piesaistīt dizainerus, kas spēj. Un vairākas izstādes tika veiksmīgi risinātas. Man liekas, ka ir ļoti labi, ka tas tā bija, jo tas parādīja arī vājās vietas, kas jau tika arī pieminētas. Interpretācijas lietas. Mēs neviens nešaubāmies, ka mums ir ārkārtīgi bagāts kultūrvēsturiskais materiāls, ko vajag interpretēt, bet tur tad ir jānāk kopā un jādomā. Manuprāt, trūkst to interpretēt spējīgo, plašāk domājošo, no mūsdienu cilvēka skatupunkta pavērties uz mantojumu spējīgo kuratoru.

Vanags: Bet interpretēt drīkst tad, ja mēs zinām materiālu. Mums radikāli trūkst vēstures pētījumu. Ko tad mēs interpretēsim.

Kalniņa: Arī fakts. Ideāli būtu, ja cilvēki, kas pēta, spētu arī interpretēt. Tur nu ir problēma.

Vanags: No studentu gadiem mēs zinām, ka tad, kad tu nezini materiālu, var izšļūkt uz interpretāciju. 

Kalniņa: Bet interpretācijas problēma ir tā lieta, ar kuru es pati esmu sadūrusies. Man bija tas gods strādāt LNB pagājušajā gadā, kur ir lielisks izstāžu centrs, kurā strādā jaudīgas mākslinieces, projektu koordinators, kurators tur neeksistē, ir pētniecības joma, ir vairāki pētnieki, kas pēta, bet no viņiem nenāk interpretācija. Nav neviena, kas to materiālu var skaisti parādīt un izstādīt, lai tas uzrunātu mūsdienu skatītāju. Gustavs Strenga ar Lutera izstādi bija pēdējais, kurš spēja izstādi izveidot tā, ka tur bija stāsts.

Vanags: Bet varbūt mēs neesam ieinteresēti auditorijā?

Sīmansons: Pieminētajai Lutera izstādei bija stardisciplināra, starptautiska veidotāju komanda. Tas nebija savā mazajā vidē radīts produkts. Tas bija projekts, kas mūs ielika arī Eiropas kontekstā.

Kalniņa: Un pēc tam nāca “Valsts pirms valsts”, un tur varēja redzēt, ka, ja atnāk [vēstures doktors, viens no izstādes veidotājiem] Jānis Šiliņš un novada ekskursiju, tad ir, ja Jāņa Šiliņa nav, tad ir tikai skaisti iekārtota izstāde.

Zelča Sīmansone: Heraldikas izstādi arī par izstādi īsti nevar nosaukt, īpaši ja tur nav Ramonas Umblijas, kura vada ekskursijas izstādē. Citādi, atkal skaista sienas tapete ar dažiem video.

Kalniņa: Tas, manuprāt, parāda to vājo punktu. Bet tajā pašā laikā ir ļoti labi, ka bija tāda iespēja un mēs to varējām redzēt, saprast un par to daudz vairāk domāt. 

Ķestere: Es gribētu vēl pieminēt trīs Baltijas Nacionālo bibliotēku veidoto ceļojošo izstādi “To be banned (Tiks aizliegts)”, kura tiks izstādīta katrā no dalībvalstīm. Vēl es gribu pieminēt izstādi “Barbars Parīzē” (notika Fondation d’entreprise Ricard), iespējams, kāds no klātesošajiem ir redzējis šo divu franču kuratoru un Latvijas kuratores Maijas Rudovskas veidoto izstādi. Interpretācijas ziņā nav tā, ka galīgi nekā nav. Andrejs Kurcijs ir Latvijā mazzināms autors, kurš ir uzrakstījis eseju “Dzīvā māksla” [minētās grāmatas nosaukums ir “Aktīvā māksla” – red.], kas šobrīd interesē vairāk francūžus nekā latviešus. Šīs džeks ir bijis novatorisks 1923. gadā. Man ir jautājums Laikmetīgās mākslas centram KIM?, vai tas tiks interpretēts arī Latvijā un ilgstošāk parādīts kaut vai LNB telpās? Jūs pieķeraties ļoti svarīgai lietai – dizains, cena, interpretācija, bet es vēlos pavaicāt, cik tad tā izstāde ilgi var iet? Skaidrs, ka mērķis “Latvijas gadsimtam” bija vienreiz pa visām reizēm izglītot absolūti nezinošos Latvijas iedzīvotājus un arī Latvijas viesus.

Vanags: Kas ir absolūti nezinošais Latvijas iedzīvotājs? Tā jau ir patronizing attieksme.

Ķestere: Tā ir pilnīgi normāla attieksme. Ir cipari…

Vanags: Jā, cipari, ka 40 000 ir apmeklējuši šo izstādi LNVM. Četrdesmit tūkstoši… Tas taču ir nekas!

Zelča Sīmansone: Ar ko, jūsuprāt, “Latvijas gadsimts” kā ilgstošākam laikam veidota izstāde atšķiras no jebkuras simtgades gadā veidotās īslaicīgās izstādes Rīgā, vai arī simtgades izstādēm Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā? Pie reizes parunājam par simtgades projektiem reģionos. Mēs tikko pieminējām vidējo latvieti, kurš neko nezina…

Vanags: Mums jārunā par Latvijas iedzīvotāju, nevis latvieti. Rīgā ir 50 procentu krievu. Ko viņi redz LNVM izstādē “Latvijas gadsimts”?

Zelča Sīmansone: Būšu korekta un jautāšu, ko Latvijas iedzīvotājs par sevi uzzināja Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē izstādē “Pāri slieksnim”, kas bija pirmā simtgades izstāde Latvijas muzejos jau 2017. gadā? Vai rēzeknietis vispār uz šo izstādi aizgāja? Ko Cēsu iedzīvotājs par sevi uzzināja, aizejot uz, manuprāt, nepabeigtu ekspozīciju “Pirmais gads. Cēsnieki, Cēsis un Latvijas valsts” Cēsu Vēstures un mākslas muzejā? Ko liepājnieks uzzina no Liepājas muzejā iepilotētas ekspozīcijas “Latvijas Pagaidu valdības seši mēneši Liepājā”? 

Sīmansons: Diezgan kritiski…

Zelča Sīmansone: Kopsavelkot, ko reģionu iedzīvotāji ir ieraudzījuši simtgades izstādēs Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā un vai tas, ko viņi tur redzējuši, iemācīs viņus mīlēt šo valsti?

Vanags: Otrkārt, ko mēs zinām par to liepājnieku vai cēsnieku? Un es atgriezīšos atpakaļ pie vidējā Latvijas iedzīvotāja. Tā ir liela problēma. Žaņa Lipkes memoriāls ir kā skabarga acī, kas visu laiku atgādina, ka Latvija nav tikai latvieši. Gatavojoties šai diskusijai, es vakar lasīju par izstādi “Latvijas gadsimts” LNVM mājaslapā, kur rakstīts par latviešu sajūtu par Latvijas ainavu. Respektīvi, mēs automātiski runājam tikai par latviešiem. Tas pats bija ar izstādi “Portrets Latvijā” LNMM. Mēs runājam par latviešiem. Cik mēs redzējām mazākumtautību skolu politiku neatkarības laika Latvijā, cik mēs redzam jautājumu par krievu skolām šobrīd, kādā veidā mēs mēģinām palīdzēt skolu reformai ar savām gadsimta izstādēm? Vai, ja mēs varam iztulkot tekstus angļu valodā, varbūt mēs varētu tos iztulkot arī krievu valodā? Tas ir jautājums, par kuru mēs runājam gadiem, un mēs spītīgi to nedarām.

Sīmansons: Varbūt mums jāskatās uz priekšdienām. Lūk, tur aiz upes ir tā vieta, kur pēc pieciem gadiem būs LNVM, un, vai šis nav tas brīdis, kad sākt par to domāt tādā kategorijā, ka tā ir nācijas laboratorija.

Vanags: Tieši tā. Un ka nacionālais nav etniskais jautājums.

Sīmansons: Mēs esam posttraumatiska nācija.

Vanags: Mēs sākam “Latvijas gadsimtu” ar latviešu tautastērpiem. Kāpēc mēs nevaram ielikt vienu kupci iekšā? Vai gabals nokritīs?

Sīmansons: Rietumu diskurss ir viss par cilvēktiesībām pēc Otrā pasaules kara. Mums tas sākās 1989./1990. gadā, un viss ir par šo nāciju. Tas ir tas, par ko mēs cepamies. Nevis par cilvēktiesībām, sociālo taisnīgumu, minoritāšu iekļaušanu utt. Tas ir labklājības valsts modeļa cepiens. Mēs joprojām cepamies paši par sevi, par savu etnosu.

Kalniņa: Jā, nevis par nāciju, jo, ja ceptos par nāciju, runātu arī par kupčiem.

Lindenbauma: Šādā aspektā ir ļoti labi, ka ir šī simtgades izstāde, ir “Latvijas gadsimts”, jo tas uzrāda vēlmi stāstīt abstraktu stāstu par Latviju, bet neieiet mikrovēsturēs. Es ceru, ka šis varētu būt tas gadījums, kad muzejnieki izstāsta savu sāpju stāstu par mocīto Latviju gadsimta gaitā un, pateicoties šādām diskusijām un izstāžu izvērtējumam, tad, kad tiks atvērta jaunā LNVM pastāvīgā ekspozīcija, tas būs nesis kādus augļus.

Sīmansons: Tas nevar notikt, ja šobrīd pat nesāk strādāt uz to. Kad Igaunijas Nacionālais vēstures muzejs taisa ekspozīcijā sadaļu par paaudzi, kuriem pašlaik ir 18 gadi vai mazāk, viņi pirms tam veic divu gadu starpdisciplināru pētījumu, kur piedalās antropologi, sociologi, urbānisti. Un tad ir rezultāts. Mēs “Latvijas gadsimta” izstādi beidzam 2004. gadā un izkļaujam veselu paaudzi laukā. Bet tas jāsāk šodien, lai pēc pieciem gadiem tur pilī kaut kas būtu. Visiem taču ir zināms, ka tas ir nopietns pētniecības darbs.

Zelča Sīmansone: Es tomēr gribu atgriezties pie reģioniem. Tie savā ziņā arī ir pilotprojekti tam, kas ir “Latvijas gadsimts” Rīgā. Kas notiek reģionos?

Lindenbauma: Man jāsaka, ka es esmu redzējusi izstādes tikai Cēsīs. Salīdzinot ar izstādi “Latvijas gadsimts” (un mēs par to runājam tieši tāpēc, ka tas ir lielākais muzeju projekts, kas tapis pagājušajā gadā), Cēsis ieguva tāpēc, ka izstāde koncentrējās uz vienu gadu un konkrētu teritoriju – Cēsīm. Vēl lieliski, ka izstāde nebija drūmi melna, bet bija šī baltā krāsa, kas radīja vismaz kaut kādu prieka sajūtu. Otra Cēsīs skatāmā izstāde “Sirdsapziņas ugunskurs” ieguva arī tieši ar to, ka tai bija šauri specifiska tēma – pretošanās kustība un viens konkrēts reģions. Un, pat ja tur bija ārkārtīgi daudz tekstu, manā skatījumā daudz par daudz, bet, tā kā tā bija izteikta mikrovēstures izstāde, kas koncentrējas uz vienu jautājumu, tur tas atmaksājas, ka ir mēģināts noklāt visu stāstu un visu laukumu par konkrēto tēmu.

Sīmansons: Par reģionu izstādēm runājot, papildināšu tikai no tehniskā viedokļa. Es atgādinu par naudām, par kvadrātmetriem. Labākā reģionu izstāde ir Liepājas izstāde, kas bija uzticēta profesionāļiem ar daudzu gadu pieredzi, kas zina, ko nozīmē taisīt izstādes. Neiesim detaļās, kā tur pietrūka, bet tā bija labākā. Cēsu muzejā izstādes ražotāji ir mēģinājuši darīt labāko, bet izstāde sagāzīsies, tiklīdz tu piespiedīsies ar elkoni, vadi ir laukā un ekrāni nestrādā. Rēzekne izdara kā vienmēr – štata mākslinieks uztaisa kaut ko, uzliek pleksiglass pretī 1917. gada karogam, tur pat no konservācijas viedokļa nebija viss pareizi. Tā ir mūsu ainava. Bet es runāju tiešām par ieguldījumu uz kvadrātmetru, kas ļautu piesaistīt vēl 2–3 kuratorus klāt, kas ļautu paskatīties uz jautājumu ne tikai no specifiski muzejnieciskā viedokļa. Tas viss prasa līdzekļus.

Kalniņa: Es vēl tomēr gribu izteikt komplimentu Cēsu muzejam par izstādi “Pirmais gads”, kas Cēsu muzejam ir notikums un sasniegums, jo izstādē var redzēt, ka viņi ir sēdējuši pie viena galda un visi kopā domājuši un runājuši..

Sīmansons: Es par tehnisko izpildījumu runāju.

Kalniņa: Jā, tur ir bijis gan muzejpedagogs, gan mākslinieki klāt pie domāšanas, kā stāstīt šo stāstu. Protams, ir pie kā piesieties. Bet tieši iespēja iegūt finansējumu, lai šo izstādi veidotu, ir notikums. Un iespēja būs vienam no reģionu muzejiem, kurā notiek simtgades izstāde. Viņi tagad zina, ka var savādāk.

Zelča Sīmansone: Bet, piekritīsiet, ka šī izstāde ir nepabeigts projekts? Kad skatītājs tiek līdz trešajam stāvam, kur ir izstāde, apejot apkārt zālē veidotajai scenogrāfijai, ir sajūta, ka ne muzejs, ne ražotājs nav redzējis un sapratis, ka izstāde nav pabeigta scenogrāfiski.

Sīmansons: Un ekrāni nestrādā.

Kalniņa: Bet ir bijis mēģinājums.

Sīmansons: Jā, tas ir nosaucams par mēģinājumu. Katrā gadījumā tā nav kvalitatīva izstāde.

Kalniņa: Un viņiem nav nemaz bijis viegls uzdevums to izdarīt. Ļoti daudz ko varētu teikt par to, cik lielā mērā mūsdienu cēsnieks var ar to identificēties, bet ir bijis mēģinājums. Tas nav maz reģionam.

Zelča Sīmansone: Mēs visu laiku vairāk vai mazāk runājam par to, ko muzeji nav izdarījuši, bet parunāsim par izstāžu ražotājiem. Vai nav tā, ka, vērojot izstāžu un ekspozīciju kopainu, ir novērojams, ka ražotāji sāk atkārtoties?

Sīmansons: Vai mēs nerunājam par resursiem no jauna?

Vanags: Es domāju, ka, pirmkārt, vēstījumi ir tie paši. Dizainers nejūt izaicinājumu. Viņam nav dialoga. Protams, viņš sāk atkārtoties. Bet es pavisam īsi gribēju nokomentēt Latvijas Kara muzeja darbību. Ja atgriežamies pie tā, ka vēsturi interpretē caur mikrotēmām, tas, iespējams, mums ļautu decentralizēt lielās izstādes. Ja mēs šīs lielās pārskata izstādes veidotu modulārā formā. Tas ir arī, runājot par pastāvīgajām izstādēm. Ja mēs lielās izstādes vai ekspozīcijas veidotu kā modulāru, nevis lineāru stāstījumu, mums būtu iespēja nepārtraukti tās mainīt. Mēs varētu strādnieku kustību kādā brīdī aizstāt ar feminismu uz pusgadu, mēs varētu vienu mikrostāstu nomainīt ar citu. Izstāde necietīs, ja mēs izņemsim vienu ķieģelīti ārā, tāpēc ka visa pārējā modulārā sistēma turēs izstādi kopā. Tā vietā mēs radām smagnējus monstrus, kuri turas uz māla kājām.

Sīmansons: Šeit pat ir Grāmatniecības muzejs, kas lieliski strādā. Tā ir pirmā multimediju gida versijas integrācija ekspozīcijā Latvijā vispār. 5–6 eksperti runā par viņu izvēlētajām grāmatām. Ar tehnikas palīdzību tu vari taisīt savu moduli.

Vanags: Tas ir tas modulārisms. Saturu tu veido modulāri, nevis enciklopēdisko pārskatu.

Ķestere: Katrai izstādei ir kādas savas jaukās lietas. Es nebiju sastapusies ar aplikāciju, kur noklausāmas redzamo portretu personāžu balsis, kā tas bija LNMM izstādē “Portrets Latvijā”.

Zelča Sīmansone: Vai tas sasniedza auditoriju un cik daudzi LNMM izstādes apmeklētāji šo iespēju izmantoja?

Ķestere: Lūk, tas ir pavisam cits jautājums.

Zelča Sīmansone: Radīt salīdzinoši dārgu aplikāciju trīs mēnešu izstādei un to nepienācīgi reklamēt, tas ir diezgan elitāri…

Vanags: Vai neradīt viņu tā, lai var lietot arī vēlāk – pēc izstādes noslēguma.

Zelča Sīmansone: Es gribētu nedaudz paturpināt sarunu par izstāžu un ekspozīciju dizainu. Vai dizains ir paguris? 

Lindenbauma: Tā ir diezgan liela problēma, jo, ja mēs paskatītos fotogrāfijas no pēdējo laiku ekspozīcijām, vienā mirklī tu nesaproti, vai tā ir Kara muzeja ekspozīcija, vai tas ir “Latvijas gadsimts”.

Zelča Sīmansons: Kāpēc tā ir?

Lindenbauma: Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka muzeji gan ir sapratuši, ka dizainu vajag, bet nav gatavi saturu pārstrādāt izstādei atbilstošā formātā. Trūkstošais elements šobrīd ir kurators, kas ir stāstnieks, kas nav pētnieks.

Sīmansons: Tu tagad pārej uz saturu, sakot, ka brīfā kaut kas nav kārtībā.

Zelča Sīmansone: Tomēr, viens piemērs. “Sirdsapziņas ugunskurā” tika pieaicināti muzeju jomā līdz šim mazāk zināmi ražotāji un uztaisīja kaut ko svaigu. Tā ir tikai Elīnas Kalniņas kā kuratores / stāstnieces veiksme, vai tomēr sinerģija un jaunas idejas no ražotājiem?

Sīmansons: Redzi, mazais formāts tiešām var taisīt brīnumus. Uz simtgades izstādi LNVM ar to naudu, kas tur bija, neviena starptautiska kompānija negāja iekšā. Es gribēju iesaistīt starptautiskos spēlētājus – beļģu, spāņu kompānijas –, kas paskatījās uz cenām un neviens nepieteicās konkursam. Protams, vinnēja vietējie, kas izlīdīs no ādas laukā, lai uztaisītu kaut ko. Mēs neesam konkurētspējīgi piesaistīt starptautisku kapacitāti. Es nezinu, kā ir ar starptautiskajiem publiskās diplomātijas projektiem.

Vanags: Arī savā darbībā es esmu pamanījis, ka tu vari stārdizainerus piesaistīt, ja tev ir ārkārtīgi pievilcīgs projekts. Un cilvēki to darīs sava portfolio pēc.

Sīmansons: Bet lietas tiešām izmainīsies, kad mēs Rīgā dabūsim kādu starptautisku ražotāju. 

Vanags: Otra lieta, par dizainu runājot, ir tā, ka mēs redzam dizainu kā ietērpu. Dizaina pamatlieta ir funkcionalitāte. Kādā veidā izstādes funkcionē, kā informācija funkcionē. Iespējams, ka vairums dizaineru nemaz nespēj radīt funkcionālu izstādi, jo pats vēstījums ir nefunkcionāls. Ir grūti ar nefunkcionāliem vēstījumiem izdarīt ko citu, kā vienkārši tos ietērpt.

Sīmansons: Šķiet, tu pārsemantizē. Katrā ziņā tu vari ar esošo materiālu strādāt labi, ja vien tev ir tehnika.

Lindenbauma: Par dizaineriem runājot, vēl ir viena lieta, ka katram no mums ir savs rokraksts un savs veids, kā mēs domājam. Tā ir atbilde. Ja H2E ir viens no galvenajiem lielo izstāžu veidotājiem, nav brīnums, ka izstādes savā ziņā ir līdzīgas.

Vanags: Bet varbūt atbilde ir tajā, ka savas izstādes mēs veidojam sev pašiem? Ja mēs izstādi aizvestu parādīt kaut vai Pērnavā un Kauņā, mums parādītos arī tas igauņu kurators. Jautājums, cik no šīm izstādēm, kas ir ražotas Latvijas skatītājam, ir eksportspējīgas.

Zelča Sīmansone: Cik daudzi no muzejiem, veidojot simtgades izstādes, ir iesaistījuši savu apmeklētāju izstādes veidošanā? Un cik daudz šīs izstādes kuratori un dizaineri veido paši sev un cik lielā mērā Rēzeknes, Cēsu, Liepājas, Rīgas iedzīvotājiem?

Sīmansons: Tā ir tā muzeoloģijas lieta. Neviens no lielajiem muzejiem to nav paņēmis pie sevis, lai attīstītu. Katrs muzejs ir pats par savu tēmu. Bet to, kas ir kopējais redzējums par muzeju kā institūciju, par pētniecības aspektu, kur savienojas dažādas nozares un diskursi, neviens to nav paņēmis pie sevis. Un muzejiem pat šķiet smieklīgi, ka kaut kas tāds ir vajadzīgs. Bet, runājot par Kaspara pieminēto šeit radītā produkta konkurētspēju, es domāju, ka mums ir eksperti auditorijā, kuri var izteikt savus novērojumus.

Zelča Sīmansone: Komentāri, jautājumi auditorijā?

Daiga Upeniece (LNMM Mākslas muzejs Rīgas Birža): Biržā tikko beidzās izstāde “No!Art”, kuru paņem Hiršhorna centrs Vašingtonā, paņem viena no Londonas galerijām, paņem Slovēnija un Izraēla. Četras vietas, kas mūsu kūrēto projektu vēlas izrādīt pie sevis.

Vanags: Pirmkārt, tas nav jūsu kūrēts projekts. To kūrēja mākslas zinātniece Ivonna Veiherte, kas nav jūsu štata kuratore.

Upeniece: Jā, mēs bieži piesaistām kuratorus no malas.

Vanags: Tur jau tā lieta, ka jūs to saucat par savu projektu. 

Upeniece: Jā, jo tas ir mūsu muzeja pasūtīts projekts, kur ir piesaistītais kurators.

Vanags: Bet tomēr vajag teikt, kurš šos projektus veido. Lurjē fonda finansējums, ar viņu piesaistītu kuratori un nepieciešamību pēc telpām Rīgā. Tā ir importa izstāde, kuru tagad eksportēs tālāk.

Upeniece: Koncepcija ir muzeja veidota. Šī izstāde ir pirmo reizi veidota, un tā ir Rīgas veidota izstāde.

IZS: Vai vēl kādi jautājumi, komentāri?

Aija Fleija (Latvijas Kara muzejs): Ir svarīgi, cik produktīva ir saruna starp satura veidotājiem un dizaineriem. Pēdējā laikā iezīmējas, ka dizaina kompānijas, traucoties pa projektiem, ne vienmēr grib kontaktēties ar autoru, pārrunāt katru tēmu, kaut ko atlasīt. Stāsts rodas tad, kad savieno dažādus priekšmetus un ietērpj dizainā. Varbūt mums labāka sadarbība bija ar H2E, kur tiešām nāca kopā autori, runāja un veidoja katru sadaļu, ne tik veiksmīga sadarbība mums izveidojās ar Dd studio. Nevar kontaktu realizēt tikai e-vidē. Tas neved pie labiem rezultātiem.

Imants Cīrulis (LNVM): Ļoti labi, ka “Latvijas gadsimts” izskanēja vairākas reizes. Un iezīmējās, ka centrālā problemātika ir tie divi poli jeb spriedzes lauks starp to, kā izveidot reprezentatīvu izstādi, pa kuru vadāt apmeklētāju, kuram ir ļoti maz zināšanu, un uz kuru varētu atbraukt tūrists un “uzzināt” Latvijas vēsturi. Tas ir tas viens pols. Un tad otrs pols ir tā sadrumstalotība, daudzās tēmas – gan hronoloģiski, gan militārā, gan politiskā vēsture. Un, kā jau izskanēja iepriekš, kur paliek sieviešu vēsture, kur ir baznīca, arodbiedrības, korporācijas, reģioni, dzīvesstāsti utt.? Kā jūs skatāties uz šo spriedzes lauku starp divām ambīcijām – veidot visaptverošu reprezentatīvu izstādi un, no otras puses, sadrumstalotību? Kā tikt galā ar šo, un vai šādas ambīcijas vispār var apmierināt? Iespējams, ka perspektīva būs selektīva un liela daļa tur tāpat sevi nevarēs atrast.

Kalniņa: “Latvijas gadsimtā”, kur ir iesaistīti 68 muzeji, lielākais, kas iztrūka, ka šie muzeji būtu kalpojuši kā tādi lokālie aģenti, kuri mēģinātu noskaidrot, ko tad es no sava novada vai reģiona vedīšu uz šo lielo Latvijas simtgades izstādi. Kas ir svarīgs pašiem cilvēkiem un kas ir viņu aktuālās lietas, nevis toreiz pirms simts gadiem, bet tagad mūsdienu Latvijā? Kas ir degošie jautājumi, kas ir tas, kas izgaismos mūsu stāstu? Tas, manuprāt, tika aizmirsts. It kā šodienas Latvijā nedzīvotu cilvēki ar savām domām, viedokļiem. Jūs minējāt organizācijas, bet kur ir interešu grupas, kopienas? Kur ir viņu aktuālās lietas šajos simtgades projektos? Viņu tur nemaz nav. Mēs sēžam savos muzejos un domājam, kā izstāstīt un paskaidrot, un domājam, ka viņi neko nezina, kā lai mēs viņiem iebarojam, lai viņi kaut ko uzzina. Bet tā taču nav, neviens nav muļķis. Visi kaut ko domā, visiem kaut kas interesē. Un tās visas aktuālās lietas izstādēs nemaz neparādās. Tāpēc jau mūsdienu cilvēks tur nevar identificēties ne ar ko.

Vanags: Es domāju, ka monumentalitāte kā tāda ir ļoti agresīva pret cilvēku, un, jo vairāk mēs gribam reprezentējošus pasākumus, kas ir visaptveroši, jo vairāk mēs noklusējam. Un, iespējams, veidojot spriedzes līnijas starp tēmām, mēs daudz vairāk varam iekļaut, nekā veidojot šos pārskatus. Kā tipisku piemēru es gribētu minēt to pašu “Portrets Latvijā. 20. gadsimts”, kas bija hronoloģiska pārskata izstāde; jebkura izstādes sadaļa sākas ar vēstures hronoloģiju, gada skaitļiem un galvenajiem notikumiem…

Sīmansons: Neaizej no jautājuma par “Latvijas gadsimtu”.

Vanags: Jā, jā. … un izstādē netiek iekļauts holokausts. Ir iekļauts altāris, kas piemin okupācijas laikā bojāgājušos mākslas darbus, bet pat hronoloģijā nepiemin, ka tika iznīcināta vesela Latvijas etniskā kopiena. Tās ir radikālas lietas. Mēs esam tik tuvredzīgi.

Un tāpēc viens risinājums ir modulārā sistēma un otrs – vēstures interpretācijas: kā baltvācietis interpretē notikumus, kā interpretē latvietis, kāds ir ebreju skatījums uz notikumiem. Un tad mēs saprotam, ka tie ir tik dažādi, ka mēs visu nevaram iekļaut. Bet šo faktu, ka mēs visu nevaram iekļaut, šīs monumentālās izstādes noklusē, un tas ir tas ļaunums. Ja mēs radītu izstādi, kura saka, mums te ir pilns ar caurumiem, tā vietā mēs piegrūžam, radot iespaidu, ka te ir viss.

Sīmansons: “Latvijas gadsimtā” ir visa kā vairāk, nekā vajag. Atbildot uz jautājumu, es arī esmu strādājis pie projekta, kas ir pārskata ekspozīcija, kur jādeponē priekšmeti no 60–70 institūcijām, kas paredz loģistiku, apdrošināšanu utt.; tas ir sarežģīts darbs, bet nevienu jau tas neinteresē, ko mēs kā kuratori darām, visus interesē, ko par mums pastāstīs. Šeit joprojām dominē kuratora maģistrālā līnija tam, ko muzejs grib pateikt. Un muzejs grib pateikt pārāk daudz un beigt stāstu pārāk agri. Tā ka principā galvenais jautājums, kāpēc, jūs, LNVM izstādes veidotāji, nepajautājāt cilvēkiem, ko viņi grib redzēt savā “Latvijas gadsimtā”?

Lindenbauma: Es vēl gribēju izcelt, ka “Latvijas gadsimta” apakšvirsraksts bija “Muzeji Latvijas simtgadei”, un es domāju, ka savā ziņā tā ir atslēga. Tas ir kaut kas tāds, ko muzeji dara Latvijas simtgadei nevis, ka tas ir kaut kas, kas ir vajadzīgs skatītājam, vai tas, ko skatītājs grib redzēt. Un vēl es domāju, ka muzeji aizmirst, ka cilvēki meklē prieku. Aizejot uz simtgades izstādi, prieka ir ārkārtīgi maz. Visu laiku tiek stāstīts mokošs pazemojuma, atteikšanās, nospiestības stāsts, un vienā mirklī ir ļoti grūti to turpināt skatīties.

Vanags: Par ko tad lai priecājas?

Lindenbauma: Simts gados taču ir bijuši priecīgi notikumi, kas mūs var iedvesmot. Tas arī ir tas, kas piesaista jaunos cilvēkus. Būtu forši, ja LNVM taisītu ceļojošo izstādi, bet vestu to nevis uz novada domi, bet aizvestu uz Positivus festivālu.

Sīmansons: Ziedoņa muzejs to dara. Koncerts un izstāde. Tas funkcionē lieliski. Eksportējama prece šinī pat brīdī.

Lindenbauma: Muzejiem jāsāk saprast, ka šobrīd ienāk jaunā paaudze, kurai saturs ir vajadzīgs, bet šis saturs jāparāda citā veidā, nekā mēs esam pieraduši. Ja atrastu veidu, kā par Latvijas gadsimtu stāstīt Positivus festivālā, domāju, ka tā būtu milzīga veiksme.

Vēl viena lieta, muzeji bieži saka, ka viņi strādā uz apmeklētāju, bet, kad es ieraugu muzeja darba laiku, kas darba dienā ir no 10.00–17.00…

Vanags: Sestdienās.

Lindenbauma: Es piesaucu darba laiku, jo ir skaidrs, ka ir runa vienīgi par muzejniekiem.

Inese Baranovska (LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs): Nav runa par muzejniekiem, runa ir par finansējumu. Mēs ļoti labprāt strādātu citādā režīmā.

Lindenbauma: Tā ir muzeju sistēma, kas nespēj izsist papildu finansējumu.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Viena lieta, ko es tur nevaru atrast, ir kolaboracionisms. Varbūt arī pozitīvā puse – kā mēs cauri varām izdzīvojām. Turklāt, ja tur ir viens ebrejs, tad viņš obligāti ir lojāls valstij, piedalījies Brīvības cīņās, viņš ir organizējis biedrību un viņš ir gājis bojā Centrālcietumā holokaustā. Es priecājos, ka tas tur parādās. Mana tēva sieva ir vecticībniece, un tas, ko viņa ierauga “Latvijas gadsimtā”– izstādē pie kolhoza sienas ir vecticībnieks, kurš arī obligāti ir izsūtīts. Tanī brīdī, kad ir tas sveštautnieks – Latvijas pilsonis, tad veids, kā mēs viņu piesaistām mūsu vēsturei, obligāti ir izsūtījums vai Brīvības cīņas. Un es saprotu, ka tas ir tāds pozitīvs, patriotisks mērķis – arī viņi par mums cīnījās, vai arī viņi cieta. Bet, no otras puses, tas ir vienkāršots skatījums. Es esmu ļoti pateicīga, ka no Lipkes memoriāla ir tās divas glābēju atslēgas, bet, ja Ozolu ģimene nebūtu ebrejus slēpusi Saktas mājā, vai vispār izstādē būtu ebreju glābējstāsts?

Cīrulis: Paturpinot, ko par sevi var atrast Latvijas ebrejs, krievs vai polis, es ar tīru sirdsapziņu tomēr varu teikt, ka tā ir selektīva skatīšanās, ja kaut ko vienu nevar atrast. Ar tiem pašiem dzīvesstāstiem, ir reti kura sadaļa, kurā no četriem dzīvesstāstiem vismaz viens nebūtu neetniskais latvietis.

Zelča Sīmansone: Par pusaudžiem un jauniešiem runājot, tagad pēc gandrīz gada, kad jūs esat pamanījuši, ka ekspozīcijas stāsts apraujas pārāk agri, un visi jums uz to norāda, vai ir varbūtība, kā to labot? Vai mēs kā muzeju kopiena esam gatavi uz to reaģēt?

Sīmansons: Kaut ko par bezcerīgo jaunatni, kura neko sev nedabūja šajā simtgades izstādē?

Vanags: Īpaši domājot par LNVM ekspozīciju pilī.

Cīrulis: Izstādē “Latvijas gadsimts” hronoloģija pilnīgi noteikti nebeidzas pie 2004. gada. Pēdējā sadaļā “Ceļš atpakaļ uz Eiropu” ievadtekstā pie politiskās līnijas ir pieminēts, ka 2004. gads ir pagrieziena punkts, bet gan dzīvesstāstos, gan eksponātos mēs nonākam līdz 2018. gadam. Tur ir Kārlis Rokpelnis – Mazsalacas kartupeļu audzētājs, kurš 2018. gadā sniedz mums interviju. Tur ir 2017. gada intervija ar Uldi Gravu u.c. 

Zelča Sīmansone: Mēs jau nenoliedzam, ka daži stāsti un priekšmeti izstādē ir no jaunākiem laikiem, tur ir arī 2015. gada stilizēts tautastērps. Bet laika pēc 2004. gadam stāsts izstādē kopumā nenolasās.

Cīrulis: Drīzāk, iespējams, tas ir par akcentu sadalījumu. Vai bija jāvelta sadaļa šiem pašiem jaunākajiem laikiem, vai to uztvert kā turpinājumu vēl 90. gadu sadaļai.

Vanags: Es domāju, ka tas ir ļoti labs punkts, jo, ja mēs to šīs dienas perspektīvu neiekļaujam kā būtisku komponenti, veidojot ekspozīciju, tad mēs kā kuratori un muzeju darbinieki nevaram nodarboties ar vizionārismu. Cilvēks dodas uz muzeju, lai veidotu nākotni, nevis tikai zinātu, kas ir pagātne. Un tas bija ārkārtīgi sāpīgs punkts šajā izstādē. Tā varbūt nebija izstādes neveiksme, bet laikmetīgās garīgās domas vājums. Atcerēsimies, bija arī izstāde “Nākotnes valsts” izstāžu zālē Arsenāls, kur dažādu paaudžu [mākslinieki], arī jaunākās paaudzes, nav spējīgi reflektēt par nākotni. Nākotnes dimensija izpaliek jebkurā no šīm simtgades izstādēm. Kur tiktu uzdots jautājums, un ko tālāk? 

Sīmansons: Mēs saprotam, ka publiskajai diplomātijai mēs esam ar mieru piešķirt daudz lielāku finansējumu. Vienreiz, kad mēs kādai Latvijā notiekošai izstādei piešķirsim 2 miljonus, iespējams, tad sagaidīsim pienācīgu rezultātu. 

Elīna Vikmane (Latvijas Laikmetīgās mākslas fonds): Es gribēju piebilst, ka kultūras patēriņa pētījums apliecina, ka muzeju apmeklētāju skaits pieaug. Tas ir labs rādītājs, ka muzeji nepārtraukti strādā. Otrs komentārs, par diskusiju runājot, man liekas, ka būtu daudz foršāk un jaudīgāk, ja arī izstāžu veidotāji un muzeji sēdētu pie viena galda ar jums, jo šobrīd sanāk, ka muzeji šeit ceļas un mēģina jūs pārliecināt, ka mēs strādājam un ir arī labi projekti. Būtu foršāk, ja tā būtu viedokļu apmaiņa līdzsvarotākā sastāvā.

Zelča Sīmansone: Manuprāt, tas jādara Latvijas Muzeju biedrībai, jāsasauc visi muzeji un jāanalizē izdevušies un labie, kā arī ne tik labie projekti. Mēs, organizējot sesiju par muzeju publisko kvalitāti un aicinot ekspertus no malas, kuri, cita starpā, ir sadarbojušies ar muzejiem un daži pat kūrējuši savas izstādes muzejos, analizējam procesus un tendences.

Vanags: Tas, ko mēs aizmirstam, ka muzeji ar savām izstādēm visu laiku runā un mēs kā skatītāji jums muzejiem atbildam. Jūs aizmirstat to, ka muzeji ir nepārtraukta komunikācijas platforma, kas dod mums izstādes, tātad jūs runājat visu laiku. Mēs atnākam uz šādu diskusiju un arī kaut ko pasakām. Jūs esat gada garumā taisījuši izstādes un likuši mums tās skatīties. Mēs šeit atnākam un pasakām, ko mēs domājam. Tas tagad pat ir otrādi apgriezts – ka jums nav iespēju izteikties. Jūsu pamata darbs ir veidot izstādes un izteikties.

Lindenbauma: Viena tēma, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga, un šobrīd ir īstais brīdis to darīt, domājot par nākotni un nākamajām ekspozīcijām, ir veidot kvalitatīvu apmeklētāju pētījumu, kaut vai par pamatu ņemot šo simtgades izstādi. Tas varētu arī pateikt, kas šajā izstādē strādā, kas nestrādā, kas interesē, kas neinteresē, un tas varētu būt bāzes materiāls, ko izmanto, veidojot izstādes vai ekspozīcijas nākotnē.

Baranovska: Ir labi, ka šāda diskusija notiek. Ideālu projektu nav, vienmēr būs kritika. Runājot par LNVM izstādi, tā norāda uz vājajiem punktiem, žēl, ka izstāde ir tik gara, man par to arī nav nekādas milzu sajūsmas, bet tas, es ceru, palīdzēs veidot ekspozīciju Rīgas pilī. Es arī esmu par modulāru, nevis lineāru skatījumu izstāžu veidošanā. Vienā izstādē visu iebāzt nevar, kur nu simtgades vēsturi. 

Zelča Sīmansone: Kopsavelkot diskusiju, jautājums ekspertiem. Ko ar visu šo iesākt, lai uz nākamo jubilejas gadu, lai kurš tas būtu, izstādes būtu veiksmīgākas?

Lindenbauma: Apmeklētāju pētījums. Otrā lieta – domāt par jauniešiem. Varbūt jāsāk iziet ārpus muzeju ēkām un nokļūt tur, kur cilvēki tiešām ir. Rādīt cilvēkiem, ka muzeji domā par savu apmeklētāju.

Kalniņa: Es domāju, ka jubilejas vispār nevarētu būt kritērijs. Tas ir kaut kas arhaisks. Tas, kas ir vajadzīgs, ir jābūt drosmei. Muzejiem ir jābūt daudzreiz drosmīgākiem, jāiziet ārpus savas komforta zonas un jāsāk domāt par to, kas ir aktuāls Latvijas sabiedrībai. Tad arī būs interesanti uzzināt, vai manas izstādes vēstījums vispār ir sasniedzis adresātu, vai tas ir radījis rezonansi, vai kāds mīts ir sagrauts.

Elita Ansone (LNMM izstāžu zāle Arsenāls): Mēs patiesībā diezgan stagnējoši skatāmies uz savu vēsturi un arī uz savu mākslas vēsturi. Mēs to rādām ļoti inerti. Es kūrēju pieminēto izstādi “Nākotnes valsts”. Mākslinieki taisīja jaunus darbus, es viņus aicinu – esiet neprātīgi, sapņojiet, dodiet neticamas idejas. Un tad, kad es saņemu idejas un diskutējam, mēģinot izveidot pēc iespējas vairāk uz nākotni vērstu izstādi, man ir secinājums, ka mums ir diagnoze – ja nu kur pēc pagātnes ir jābrauc, tad uz Latviju.

Vanags: Bet vai tas nav bumerangs, tā jau ir tā paaudze, kas ir uzaugusi LNMM izstāžu ietvaros, Latvijas Mākslas akadēmijas ietvaros. Viņi dzīvo pagātnē.

Ansone: Ar jauniešiem un sabiedrību, kas nāk uz muzeju, viss ir kārtībā. Mūsu pašu skatījums nav pietiekoši intelektuāli pieņemamā līmenī. Mums būtu jābūt intelektuālajam avangardam.  

Daina Auziņa (LNMM): Paldies par pasākumu. Izvērtēšana mums visiem ir ļoti vajadzīga. Man šķiet, ka kādreiz būtu interesanti pamēģināt fokusa maiņu, analizējot projektus, kas ir ļoti izdevušies. Izejot no labās prakses, skatīties, kas ir tas, kas strādā, un ko mēs pārējie varam mācīties no tiem, kuri darbu ir izdarījuši maksimāli labi.

Zelča Sīmansone: Lai gan, kā šeit atklājās, bija diezgan grūti nosaukt neapšaubāmu 2018. gada veiksmes stāstu.

Auziņa: Manuprāt, LNMM un Elitas Ansones kūrētā Imanta Tillera izstāde “Ceļojums uz nekurieni” bija brīnišķīgs veiksmes stāsts.  Un ārpus simtgades šī izstāde nebūtu varējusi notikt. Tas bija tik sarežģīts projekts.

Vanags: Tas ir skumīgi, ka labas izstādes, piemēram, Tillers ir iespējamas, tikai pateicoties simtgades finansējumam. Mēs tomēr nevaram domāt par muzeju stratēģijām jubileju veidā. Jo tas nozīmē, ka mēs nevaram radīt labus projektus bez politiskā pasūtījuma. Tā ir bīstama tendence.

Zelča Sīmansone: Mums jānoslēdz diskusija, bet Kaspars un Raivis vēl nav atbildējuši uz noslēdzošo jautājumu. Ko iesākt?

Vanags: Pavisam konkrētas lietas, ko es labprāt gribētu redzēt no muzejiem, ir tas, ka tie atrod finansējumu ne tikai sev, bet arī saviem sadarbības partneriem. Būtu ārkārtīgi skaisti, ja muzeji veidotu savus open call kuratoriem, nevis tikai piedāvājot telpas, bet viņiem uzticot arī budžetu. Šādi open call varētu attiekties arī uz pētniekiem. Tas nozīmētu, ka vēstures muzeja speciālists var strādāt ar mākslas kolekciju. Es vienmēr ar interesi skatos uz Medicīnas muzeja izstādēm, kur nāk cilvēki no malas un atrod pilnīgi šizofrēniskas lietas, par kurām noteikti krājuma vadītājs teiktu, ka tās nav domātas tā parādīt. Neviens krājuma priekšmets nav ar vienu konkrētu vēstījumu. Tā ir tā interesantā starpdisciplinārā pieeja. Muzejiem jākļūst atvērtākiem satura radīšanā. Otra lieta ir pētījumi. Mums ir maz dziļi apjomīgu pētījumu. Tas ir diezgan šokējoši. Katalogus ir interesanti palasīt, bet vairumā gadījumu tā ir gulēšana uz veciem lauriem. Un, protams, modulārās sistēmas ekspozīcijās. Tas atvieglotu visiem darbu. Mēs varētu tik daudz vairāk laika veltīt dziļurbumiem, nevis braukt galopā pa Eiropu vai Latviju.

Sīmansons: Nupat Kaspars kā no kritiskās muzeoloģijas grāmatas visu nolasīja, tur ir gan sociālā, gan eksperimentālā muzeoloģija. Mums ir jānofokusē to, ko mums kā nācijai vajag. Mēs zinām, ka tuvojas muzejniecības divsimtpiecdesmitgade 2023. gadā. Tam ir jākļūst par laboratoriju, kur mēs apjēdzam, ko mēs kā profesija darām Rīgas kontekstā saistībā ar mūsu vecajiem muzejiem. Otrs lielais projekts ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, kas pārceļas uz renovēto pili 2024. gadā. Ja šinī brīdī sāk, tas var kļūt par nācijas pārdefinēšanas laboratoriju, kas ir process, nevis pabeigta izstāde un nodots projekts. Mēs varam visi kolektīvi par to šobrīd sākt domāt. Un tas muzejs, kurš paņems pie sevis muzeoloģiju šajā valstī, tas būs ieguvējs.

Zelča Sīmansone: Paldies jums visiem.

Foto Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist