Ko gaidījām un sagaidījām no vasaras skolas Pakalpojuma dizains muzejos

Gandrīz nedēļu Kuldīgas Mākslinieku rezidencē norisinājās Kuldīgas novada pašvaldības Mākslinieku rezidences un domnīcas Creative Museum organizētā vasaras skola “Pakalpojuma dizains muzejos”. 

Gandrīz nedēļu strādājām piecās darba grupās, no kurām viena bija bērnu grupa. Klausījāmies lekcijas, apmeklējām muzejus un veicām grupu darbu, noslēgumā prezentējot savus risinājumus un klausoties publiskās lekcijas. 

Noslēdzoties skolai, dalībniekiem, mentoriem un organizatoriem jautājām “ātro fīdbeku” – ko gaidīja, kā bija realitātē un kāda ir pirmā emocija, kas nāk prātā, raksturojot šo nedēļu.

 

Vineta Blitsone. Paula Stradiņa Medicīnas un vēstures muzejs 

Pirms es braucu, es jau nedaudz iečekoju, izlasīju interviju. Es parasti optimistiski raugos uz jaunām lietām un uz izaugsmi it īpaši, tāpēc mans galvenais mērķis bija izaugsme, ko es arī ieguvu. Mans pirmais iespaids ir ārkārtīgi pozitīvs. Artistiska vide. Atvērti cilvēki. Radošums. Visgrūtākā man šķita pēdējā diena, un es uzskatu, ka prezentāciju sadaļai vajadzētu nedaudz vairāk laika. Jo tas bija ārkārtīgi saspringti, lai tehniski labi to nostrādātu. Varbūt vairāk būtu vērts integrēt programmā virtuālos, digitālos risinājumus. 

Emocija: pacilājums.

 

Iveta Brence. Māksliniece

Mani interesēja ceļš, kā no problēmas tiek līdz produktam. Varbūt mani nedaudz baidīja, ka tas saistīts ar muzeju, bet tad, kad skola sākās, es sapratu, ka ceļš ir līdzīgs jebkur – kā no problēmas tikt līdz risinājumam. Man ļoti, ļoti patika. Viss punkts pa punktam, kā tevi atgriež atpakaļ, liek pārdomāt. Brīžiem nebija viegli. Bija pat grūti, bet pēc grūtībām bija patīkamas sajūtas. Kad skatījos gala rezultātu, biju pārsteigta, jo, kad pirmajā dienā tika rādīti piemēri, kā tam beigās vajadzētu būt, domāju – kā to var dabūt gatavu? Izrādījās – var. Es gribu teikt paldies arī komandai, kurā es biju, jo viss tā labi salikās un rezultāts izdevās. Bija arī interesanti redzēt, kā dažādos veidos var risinājumus pasniegt. 

Emocija: prieks.

 

Laura Dravniece. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 

Es sev Rīgā neļāvu aizdomāties, kas tas varētu būt, bet gan informācijas, gan vairāk arī sajūtu ziņā es ieguvu vairāk, nekā cerēju. Es specifiskāk un nedaudz dziļāk, plašāk uzzināju, kas ir pakalpojuma dizains.

Emocija: nevis interesanti, bet, ka interese ir un ka tā visu laiku tika uzturēta vai padziļināta ar kādu uzdevumu vai šķautni, kas pavērās. Arī liels kompliments mentoriem, jo viņi spēja uzturēt interesi un ticību tam, ko viņi dara, ko mēs darām. 

 

Agija Krasta. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Man mainījās uzstādījums. Mums sākumā prasīja motivāciju, ar kādu domu brauc, un tas man totāli mainījās. Es biju izbrīnīta. Šāds pasākums lieliski pārbauda cilvēku spējas strādāt komandā, ģenerēt idejas un novērtēt savu ideju, dažreiz apraudāt to klusībā, kad tā tiek noraidīta. Ļoti vērtīga pieslēgšanās tādam jaudīgam elektrības kabelim uz mirkli.

Emocija: šobrīd patīkams atvieglojums, gandarījums.

 

Evija Kraukle. Latvijas Mākslas akadēmija, studente

Es esmu no akadēmijas, un man vairāk bija interese nevis par muzeju, bet tieši par pakalpojuma dizainu. Mans mērķis bija iegūt papildu praksi, metodes un teoriju. Darba procesā es piefiksēju, ka, piemēram, šo es zināju, bet nekad nebiju praktizējusi, vai arī šo es nezināju un man bija iespēja praktizēt. Tā ka es teiktu, man šis bija super.

Emocija: super pozitīva. Gribu vēl!

 

Ilze Kusiņa. Rundāles pils muzejs

Uz skolu braucu ar lielu neziņu, jo vārdu savienojums “pakalpojuma dizains” man bija kas svešs. Dzirdēts, bet svešs. Es gribēju saprast, kas tas ir, kā līdz tam nonākt. Atklāsme bija tā, ka mēs ar saviem muzeja resursiem to nevaram panākt. Tāpēc ir speciālisti, kas ar to nodarbojas, kas to pārzina un prot to izdarīt. Svarīgi paskatīties uz muzeju no malas, jo bieži vien mums pašiem ir pieņemti kaut kādi rāmji, standarti, kuriem mēs negribam kāpt pāri. Pakalpojuma dizaineri spēj paskatīties plašāk un sniegt idejas, kas mums pašiem bieži vien pat neienāk prātā.

Emocija: gandarījums, ka biju šeit un varu iegūto aizvest uz muzeju.

 

Līva Lielmane. Tukuma muzejs

Es biju gaidījusi, ka būs vairāk lekciju, bet bija vairāk darba uzdevumu. Nedomāju, ka būs tik ļoti intensīvi, bet patiesībā man tas patika, un es sapratu, ka tā arī vajag strādāt. Es nebiju domājusi, ka būs tik daudz ideju ģenerēšanas, pieņēmu, ka būs vairāk par pašu dizainu. Bet man patika. Daudz kas intuitīvi bija jau zināms, tagad tas palīdzēja saprast – jā, tas tā ir.

Emocija: intensitāte. Nevari nevienā brīdī atslābt, visu laiku jābūt tonusā.

 

Antra Meike. Kuldīgas novada muzejs

Tas ir daudz, daudz vairāk, nekā es gaidīju. Es gaidīju, ka būs krietni mazāk informācijas, daudz vairāk brīva laika, vairāk tāds čiliņa noskaņojums. Bet bija ļoti intensīvi, daudz informācijas.

Emocija: iepazīt cilvēkus. Es muzejā esmu nesen, tāpēc bija forši iepazīt citus muzeju speciālistus, un man ir prieks, ka tie ir tik lieliski cilvēki. Mani izbrīna, cik daudz pieredzes es ieguvu.

 

Ieva Ozola. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Braucot uz šejieni, es vairāk gaidīju praktiskus ieteikumus, ko varētu aizvest uz savu muzeju. Ļoti daudz es saņēmu – gan publiskajās lekcijās, gan praktiski darbojoties. Idejas, kā darboties, kādas metodes piedāvāt kolēģiem, – man ir, ko paņemt līdzi. Es, braucot uz šejieni, domāju, ka būs kaut kas mazliet cits, bet nav vilšanās, bet cits risinājums un arī ieguvums noteikti.

Emocija: gandarījums.

 

Inga Ripa. Rundāles pils muzejs

Pirms tam īsti nebija skaidrs, uz kurieni braucu, kas ir pakalpojuma dizains. Braucu paklausīties kaut ko jaunu. Tagad es skaidri zinu, kas ir pakalpojuma dizains, bet es arī sapratu, ka mums pašiem savā iestādē grūti to izdarīt, jo mēs redzam rāmīšos un mums nepieciešams profesionāļu pakalpojums.

Emocija: man ļoti patika, kolosāls darbs un komanda. Bijām piekusušas, bet ir ļoti labi.

 

Ilze Sirmā. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs

Manas ekspektācijas bija uzzināt un izmēģināt pakalpojuma dizaina metodes. To mēs arī šeit darījām. Spilgtākā lieta, ko no tā visa es paņemu sev, bija komandas darba dažādas metodes un dinamika, kā apstrādāt datus un meklēt risinājumu.

Emocija: ļoti aizraujoši.

 

Raivis Sīmansons. Žaņa Lipkes memoriāls

Praktiska vasaras skola, iemāca metodoloģijas un liek atcerēties, ko nozīmē intensīvi strādāt grupā, piekāpties, atrast kompromisu, ieraudzīt cilvēku talantus, solidarizēties un netiekties uz rezultātu kā uz absolūtu ideālu, bet kā uz paveicamo. Cik svarīgs ir process, un vai grupa ko iemācās šī procesa laikā. Šeit tas nav par indivīdu, bet par kolektīvu. 

Emocija: intensitāte.

 

Austra Stupele. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs

Man, godīgi sakot, nebija pārāk daudz ekspektāciju, bet es domāju, ja kaut kas tāds notiek un man ir iespēja piedalīties, man obligāti jāpiedalās un jāpaņem no tā viss, ko varu. Es domāju, ka tas man sanāca, ļoti daudz ko iemācījos. Es zināju par pakalpojuma dizainu to aptuveno rāmi, kas tas ir, bet šeit bija daudz sīkāk un visu laiku ar piemēriem, reālām situācijām.

Emocija: azarts. Āķis lūpā, jo baigi iespringu uz to visu. Visu laiku smadzenes kustas, funktierē

 

Mārtiņš Vesperis. Paula Stradiņa Medicīnas un vēstures muzejs

Es līdzīgās programmās esmu piedalījies kādus desmit, piecpadsmit gadus atpakaļ, tāpēc es nedaudz nojautu, kas tas varētu būt. Tomēr tieši šādā formātā un rakursā es nekad neesmu bijis. Gaidīt, godīgi sakot, es neko negaidīju. Es sapratu, ka būs jaunas zināšanas. Ieguvums – skats no malas pašam par savu muzeju. Pētot Ventspils muzeju, sapratu, ka Paula Stradiņa Medicīnas un vēstures muzejā mēs saskaramies ar tādu pašu lielu problēmu – anotācijas, iespēja iekļūt muzejā, tualetes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un daudz kas cits. Skola deva iedvesmu un radošumu izvētīt pašiem savu iestādi. Protams, arī kolēģu un manas grupas skatījums, kā uzlabot, palīdzēt citam muzejam. Varbūt ne tieši, ka jāplēš nost kāda anotācija, pierakstiet klāt kaut ko, bet tieši – kā ieinteresēt un ievilkt cilvēku muzejā. 

Emocija: ļoti smaidīgs – līdz ausīm – cilvēciņš. 

 

Nameda Zemīte. Latvijas Mākslas akadēmija, studente 

Pakalpojuma dizains man nav nekas svešs. Līdz ar to, kad braucu, domāju, ka zinu, kā tas ir, un kārtējo reizi redzēju, ka tā vis nav. Atkarībā no nišas vai specifikas, veidojas pilnīgi cits pasākums. Tas mani ļoti patīkami pārsteidza un sašķobīja. Bija ego cīņas, un tas ir forši. Es braucu, lai turpinātu trenēt tieši pētniecības jomu, un ar prieku atklāju prototipēšanas lietu. Lielākā daļa pētījumu, kur esmu piedalījusies, tas bija gājis secen, jo trūkst laika vai finansējuma. Līdz ar to šis bija fantastiski. Tas par skolas saturu. Bet, protams, arī atmosfēra, vide un cilvēki. 

Emocija: zinātkāre, bet arī niķīgums.

 

Zane Meldera. Latvijas Mākslas akadēmija, Pusaudžu grupas koordinatore par grupas pieredzi

Grupa bija motivēta, viņi vasaras skolās ir piedalījušies arī iepriekš. Bet man šķiet, ka muzeju tēma viņiem bija pagarlaicīga. Brīžiem izskatījās, ka viņi atslēdzās. Man grūtākais izaicinājums bija nesākt viņus vadīt. Tas ir reāls izaicinājums. Jo ir tik viegli pateikt – jādara tas, nevis būt “neredzamam” palīgam. Bet viņi bija gatavi darboties. Un to dzīvību mēs dabūjām, aizejot uz Escape room, muzeji viņiem bija par garlaicīgu. 

Emocija: garlaicība pret azartu. Un šo emociju straujas izmaiņas.

 

Ilze Kundziņa, programmas veidotāja un mentore

Es biju pārsteigta, ka ir tik jauni dalībnieki, gados jauni. Pirms katras vasaras skolas ir mazliet bažas, ka tik nav izgāšanās. Bet nē. Kā vienmēr, visi ir priecīgi. Iespējams, muzejnieki pat ir radošāki nekā citu skolu dalībnieki. Muzejnieki dziļi sirdī ir mākslinieki. Es brīnījos, ka nebija tāda baigā krīze, jo katrā vasaras skolā līdz šim ir bijusi – otrajā, trešajā dienā parasti gadās kāda krīze. Šajā skolā viss gāja tā plūstoši.

Emocija: cerība. Es jūtu – jūs redzat, ka muzeji Latvijā var mainīties.

 

Līga Lētiņa, mentore

Iepriekš ir strādāts ar pedagogiem, mediķiem. Mēs zinām, ka ir dažas fundamentālas profesijas, kas labi turas pie esošās, ierastās kārtības, un man šķita, ka muzeji varētu būt tajā pusē. Man nebija konkrētas ekspektācijas, bet es biju gatava cilvēku laušanai. Mani pārsteidza pirmās dienas pirmā puse – ā, forši, zvanām, darām, tēlojam apmeklētājus, ejam, pētām. Muzejnieki, vismaz tie, kuri bija šeit, nemaz nav jāmudina. Viņi visi bija ar domu – uzlabosim, mainīsim pasauli. Tas ļoti palīdzēja šai vasaras skolai. Es nezinu, vai tādi ir visi cilvēki, kas strādā muzejos, bet mans priekšstats par muzejniekiem ļoti mainījās. 

Emocija: te bija jauda!

 

Krišjānis Určs, mentors

Man ekspektāciju pirms skolas īsti nebija, jo apzīmējums “muzejnieki” sevī ietver potenciāli dažādus aspektus, proti, vai tu esi daļa no administrācijas, mākslinieks u. tml. Es biju pārsteigts, ko šīs skolas laikā grupas spēja paveikt, cik daudz pie sienām bija ideju līmlapiņu, domu par prototipiem un kā grupas gāja idejas testēt. Es esmu pozitīvi pārsteigts. 

Emocija: prieks. Par pasākumu kā tādu, par vietu un dalībnieku iesaisti. Man ļoti patika.

 

Līga Lindenbauma, vasaras skolas “Pakalpojuma dizains muzejos” idejas autore

Man bija nelielas bažas, ka muzeju cilvēki nevarēs atraisīties grupu darbam un visam procesam, kam bija jāiet cauri vasaras skolas laikā. Tagad man ir gandarījums un pārsteigums, ka tas viss bija tik ļoti radoši, iesaistoši. Un ka risinājumi, kas ir tapuši, – daļa no tiem – ir ļoti reāli, tos varētu turpināt attīstīt un ieviest. 

Man prieks, ka skola ir devusi iespēju no cita rakursa paskatīties uz apmeklētāju un viņa vajadzībām. Kas principā arī bija skolas un mans galvenais mērķis – iekāpt apmeklētāja čībās un mēģināt saprast, kas ir tas, ko grib apmeklētājs un kas viņam ir vajadzīgs. Jo muzejs nav muzejniekiem, muzejs ir apmeklētājiem. 

Emocija: gandarījums.

 

Ineta Zelča Sīmansone, domnīcas Creative Museum vadītāja

Uz vasaras skolu braucu ar domu, ka grupu darbā nepiedalīšos, bet vērošu procesu un paralēli nedēļas laikā izlasīšu vismaz divas no četrām līdzpaņemtajām jaunākajām muzeoloģijas grāmatiņām. 

Kad iepazīstoties bija jānosauc kāda sēdmēbele tu esi, teicu, ka pufs, jo joprojām bija brīvdienu noskaņa, ko radošā mākslinieku rezidences atmosfēra tikai pastiprināja. Tomēr, kad dalībnieki tika sadalīti grupās, izlēmu pievienoties vienai no grupām un izkāpt no savām brīvdienu čībām. 

Rezultātā grāmatiņas tā arī neizlasīju, bet piedalījos procesā, kurā bija daudz diskusiju, kompromisu, piekāpšanos, vienošanos, noguruma, prieka un smieklu. Vasaras skolas burvība, ka galvenais ir process, ne rezultāts.

Emocija: gandarījums, ka mācīšanās var būt tik azartiska, reizē neformāla un nopietna. Ka muzeju kolēģi ir tik atvērti eksperimentam. 

Paldies: komplimenti dalībniekiem par atvērtību un radošumu, Mākslinieku rezidencei par servisu un uzņemšanu, mentoriem un lektoriem par azartu un dzirkstošumu, Līgai par ideju ko šādu organizēt muzejiem, VKKF par atbalstu!

 

Foto: Ilze Riekstiņa

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist