Raivis Sīmansons. Digitālā koprade muzejos 2020

2019. gada rudenī, uzsākot Erasmus+ atbalstīto CREMA (Creative Making for Lifelong Learning) projektu, nevienam dalībniekam no sešām Eiropas valstīm nevarēja ienākt prātā, cik sarežģīta izrādīsies idejas par koprades telpas (maker space) muzejā īstenošanu.

Līdz iespējai sākt pilotēt kādu projektā paredzēto starppaaudžu un starpdisciplināro mācīšanās metodi, kaut vai pagaidu koprades telpā, līdz šim tā arī neviens no projekta partneriem nav ticis. Sociālās distancēšanās prasība kopradei fiziskā telpā uz neparedzamu laiku bija pielikusi punktu.

Tāpēc 2020. gadā vairākumam projekta dalībnieku atlika vien “kartēt lauku” – studēt teoriju un apkopot labās prakses piemērus, kurus kāds bija īstenojis citā vietā un laikā, pat ja šādu piemēru muzejos necik daudz nav. Savukārt tie nedaudzie labās prakses piemēru izveidotāji, ko uzrādīja kartēšanas darbs, izsisti no līdzsvara slēgto telpu un ienākumu apsīkuma dēļ, nebūt nebija “uz viļņa”, lai sniegtu intervijas un aizpildītu aptaujas anketu. Solījums koprades telpu labās prakses piemērus iekļaut projekta komunikācijas materiālos “makā nekrita”, tikmēr partneru ziņojumi par projekta darba gaitu regulārajās tiešsaistes sapulcēs (jo būs taču jāatskaitās par projektā ieguldīto laiku, kamēr ceļot un mācīties vienam no otra klātienē, kā Erasms novēlējis, šobrīd nevar) kļuva arvien paredzamāki.  

Laikā, kad jau no šī gada marta visi bijām spiesti strādāt attālināti, precīzāk digitāli, ilgi nebija jāgaida, lai izslēdzošais fiziskās koprades telpas jēdziens tiktu pakļauts kritikai un pārskatīts.

Ja sākumā priekšlikums paplašināt koprades telpas jēdzienu, iekļaujot tajā tikpat labi arī dažādos digitālās koprades veidus, tika uzņemts ar skepsi, tad, laikam ejot un pieņemot “jauno normālību”, attieksme mainījās.

2020. gada noslēguma projekta partneru sapulcē, kurai vajadzēja notikt visnotaļ fiziskajā Zagrebas koprades telpā (Radiona – Zagreb Makerspace), par kopradi digitālā telpā runājām jau kā par pašsaprotamu lietu. Protams, dalīties pieredzē varēja tie, kuri šogad nebija atmetuši ar roku kopradei kā tādai, pat ja tā likumsakarīgi bija jāpārceļ uz digitālo sfēru.

Mums attiecīgi bija iespēja pastāstīt par projektiem, kurus veiksmīgi esam īstenojuši kopā ar Žaņa Lipkes memoriāla kolēģiem un domnīcu. 

Atsaucu atmiņā, ka projekta atklāšanas sapulcē Krišanstades Reģionālajā muzejā, kurā Zagrebas koprades telpas pārstāve mums – muzejniekiem – nolasīja ievadlekciju par maker un hacker jēdzieniem un ar tiem saistīto kustību, minēju, ka pēc nedēļas piedalīšos savā pirmajā hakatonā. Kā jau iesācējs, vispirms – uzdevuma vai tā sauktā challenge devēja lomā. Tā, “Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 2019” ar muzejpedagoģi un pētnieci Maiju Meieri-Ošu noformulējām uzdevumu un startējām kā RIGA IIF GOES VR Magnetic Latvia Hackaton partneri, piedāvājot uzdevuma veikšanai Žaņa Lipkes memoriāla resursus – arhitektūru un muzeja digitalizēto krājumu.

Šeit svarīgi piebilst, ka bez digitālās datubāzes (ar augstas izšķirtspējas attēliem) piedalīšanās šāda veida pasākumā, kur rezultāts tiek sasniegts intensīva 48 stundu darba režīmā, var būt diezgan apgrūtinoša. Mūsu gadījumā par datubāzi kalpoja vienkārša mape Google diskā, kur augšuplādējām, mūsuprāt, nepieciešamākās dokumentārās liecības un priekšmetu attēlus hakatona dalībnieku lietošanai. Protams, nodrošinājām arī konsultēšanās un telpas apskates iespējas, kad komandām radās šāda vajadzība. 

Piedaloties hakatonā kā uzdevuma devējam un informācijas resursam, jārēķinās, ka var gadīties arī tā, ka uzdevumu neviena no komandām nepaņem. Mums pirmajā reizē paveicās – uzdevumu par vēsturisko situāciju Rīgas geto nacistu okupācijas laikā paņēma pat divas komandas, no kurām viena hakatonā ieguva otro vietu. Ar šo komandu turpinājām strādāt pie Lipkes bunkura virtuālās realitātes, kuru pirmajiem interesentiem varējām parādīt tieši pēc gada – Žaņa Lipkes 120 gadu jubilejas simpozija programmā šī gada novembrī. Kamēr epidemioloģiskā situācija valstī neļauj pilnvērtīgi strādāt ar apmeklētājiem un izglītības programmā sākt lietot VR (virtual reality) brilles ar bunkura pieredzi memoriālā, ir iespēja pārdomāt pakalpojuma dizaina risinājumu un aprīkot telpu labākai pieredzes gūšanai. 

Tāpat priekšā vēl uzdevums dublēt pieredzes saturu angliski (vēlams arī citās valodās) un sagatavot Lipkes bunkura VR lietotni publicēšanai virtuālās realitātes platformā Oculus, kas tai ļautu piekļūt ar Oculus Quest VR brillēm jebkurā pasaules vietā.

Līdzīgi kā mūsu apvienotās – memoriāla un jauno mediju mākslinieku (Ieva Vīksne, Līga Vēliņa, Kaspars Lēvalds, Lauris Taube) – komandas izstrādātās virtuālās realitātes pieredzes iedvesmas avotu – Annes Frankas mājas Amsterdamā godalgoto Anne Frank House VR, arī Lipkes bunkura VR versiju Oculus platformā plānots padarīt pieejamu bez maksas. Ir cerība, ka, digitālajai ērai ejot uz priekšu un tehnoloģiju pieejamībai palielinoties, šādu rīku vispirms varētu sākt izmantot Latvijas skolas vēstures nodarbībās, lai iepazītu Latvijas zināmākā cilvēku glābēja stāstu.

Cits šogad īstenotais Lipkes memoriāla digitālās koprades projekts ir unikāls citā aspektā. Tam pamatā ir starppaaudžu sadarbošanās pētniecības darbā, kas šobrīd ir rezultējusies inovatīvā digitālā resursā saturīga brīvā laika pavadīšanai un mācībām. Memoriāla pētniecei Anetei Jenčai šobrīd ir privilēģija asistēt holokaustu pārdzīvojušajam vēsturniekam, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājam Marģeram Vestermanim darbā pie Latvijas ebreju glābēju saraksta sistematizēšanas. Top uzziņu grāmata ar komentāriem. Vestermaņa kunga daudzu gadu gaitā vāktā un apkopotā informācija par ebreju glābējiem Rīgā un visā Latvijā lielā mērā kalpoja par pamatu jau 2014. gadā izveidotajai digitālajai kartei “Pagrīdes Rīga”.

Šogad, tieši pirmo ierobežojumu laikā, digitālajai kartei varējām pievienot arī pilsētas pastaigas audiogidu – mobilo lietotni ar tādu pašu nosaukumu iziTravel platformā.          

Ja Lipkes bunkura VR un Pagrīdes Rīgas audiogida izveidē koprades elements fiziskā un digitālā vidē vēl bija puse uz pusi, tad dalība citā šogad notikušā hakatonā – HackCreative: An Industry Transformed – jau sākotnēji varēja būt vienīgi digitāla, jo tā notika stingro pulcēšanās ierobežojumu laikā no 1. līdz 3. maijam.  

Līgas Lindenbaumas vadītā komanda šajā starptautiskajā hakatonā 48 stundu laikā izstrādāja priekšlikumu muzeju apmeklējuma plānošanas lietotnei, kura, izmantojot datus no centralizētā kultūras datu portāla kulturasdati.lv, spētu izkalkulēt optimālo apmeklētāju plūsmu katrā atsevišķajā muzejā un piedāvāt apmeklēšanas laikus līdz ar biļešu iegādes iespēju tiešsaistē, šādi izpildot valstī noteiktās drošības prasības.

Lielā starptautiskā konkurencē ideja ieguva otro vietu. Šeit lieti noderēja Žaņa Lipkes memoriāla publiski pieejamo telpu plāns kā uzskatāma liecība tam, ka pat īpaši muzeja vajadzībām projektētas modernas ēkas nav ideālas, lai ievērotu distancēšanās prasības un apmeklētāji varētu justies pilnībā droši.

Individuālie apmeklējumu laiki muzejos joprojām ir nerealizēta ideja, kura prasa lielāku resursu ieguldījumu un koordinēšanas darbu plašāka kultūras resora ietvaros. Tikmēr “taustāmais” hakatona rezultāts ir iespēja nopirkt muzeja biļetes tiešsaistē mobilly.lv, kam Kultūras ministrija (neliela iepirkumu konkursa kārtībā) piešķīra nepieciešamos līdzekļus. Iespēja tiešsaistē iegādāties muzeja biļetes ir pirmais mazais solis iezīmētajā virzienā, taču ne gluži e-Latvijas mēroga risinājums. Laiks rādīs, vai tomēr pie idejas par individuālo apmeklējumu laiku rezervēšanu muzejos, bibliotēkās un arhīvos nebūs jāatgriežas. Ar prieku, bet arī nelielām bažām, novērojām, ka, lai redzētu dažu aktuālu Rīgā skatāmu izstādi, pie muzeja kasēm nedēļas nogalēs veidojās rindas. Individuāli rezervējams apmeklējuma laiks šo problēmu eleganti atrisinātu.

Pirms neilga laika arī Starptautiskā muzeju padome (ICOM) publicējusi tradicionālās “Starptautiskās Muzeju dienas 2021” plakātu. Patīk mums tas vai nē, bet virtuālā telpa un digitālā koprade arvien uzstājīgāk ienāk muzeju ikdienā.

Tikmēr CREMA kolēģi, dzirdējuši par veiksmīgo hakatonu pieredzi, nu jau paši apsver domu tādā piedalīties vai pat sarīkot, kamēr turpinās pulcēšanās un ceļošanas ierobežojumi. Un, protams, ar nepacietību visi gaida iespēju no jauna (vai beidzot) tikt klāt pie urbjiem, šujmašīnām, šķērēm, skrūvgriežiem, lodāmuriem, 3D printeriem un visa cita, kas nepieciešams banāli materiālai koprades telpai. Līdz tam savukārt būsim apguvuši citu pieredzi – kurš pāris jaunas CMS (content management system), cits līdz perfekcijai izkoptu tiešsaistes konferenču un lēmumu pieņemšanas mākslu. Arī tā ir mūžizglītība.

 

Attēls: Vizualizācija no Lipkes bunkura virtuālās realitātes

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD