Raivis Sīmansons. Sadarbībā ar Rijksmuseum

Kur mēs visi nonāksim? Lasot Āgenskalna tirgus jauno darba vīziju, iztēlojos, kā blakus rūpīgā higiēnā sapakotiem dārzeņiem un olu bretēm tikpat labi dezinficēti un droši iepakoti pie Latvijas iedzīvotājiem, atsaucoties konkrētiem pasūtījumiem, izceļo muzeju priekšmeti. Nav noslēpums, ka, pārceļoties uz tiešsaistes realitāti, esam dažām auditorijām tikuši tuvāk, bet dažas esam pilnībā zaudējuši, un varbūt šis ir brīdis, kad muzeoloģijas ķeceru sen postulētā ideja par oriģinālpriekšmetu burtisku nodošanu sabiedrības rokās kļūs par īstenību? 

Inga Surgunte. Attālinātais muzejs. Creative Museum, 31.03.2020.

 

Domājot par Ingas šeit pat dienasgrāmatas slejā uzdoto jautājumu – “kur mēs visi nonāksim?” –, šķita svarīgi vispirms noformulēt, kāds tad ir mērķis it kā ķecerīgajai idejai par oriģinālpriekšmetu nodošanu sabiedrības rokās?

Tātad kolekciju pieejamība. Bet pieejamība ir ietilpīgs jēdziens. Pats par sevi tas vēl neko daudz nepasaka par nodomu, kas to motivē, un veidiem, kā to panākt. Pasniegts sausi dogmatiski kā administrācijas direktīva, tas pat vairāk ir traucējis, nekā sekmējis īstu pieejamību. Mēģināšu šo tēzi izvērst.

Tas, ka pandēmijas laikā pārsvarā runājam par muzeju digitālo resursu pieejamību ir likumsakarīgi, jo muzeji apmeklētājiem fiziski ir slēgti. Tomēr par pieejamību varam runāt arī citos aspektos. Protams, pamatā pieejamību var dalīt fiziskā un digitālā (kam fonā allaž būs intelektuālās pieejamības dilemma), bet realizācijas iespējas, kā muzeja kolekcijas var nonākt sabiedrības rokās, ja lietai pieiet radoši, ir praktiski neierobežotas. Par sistēmiskiem un vienlaikus novatoriskiem pieejamības veicināšanas mehānismiem sadarbībā ar radošajām industrijām līdz šim tiešām domāts par maz.

Nīderlandes nācija, piemēram, ir vienojusies, ka publisko muzeju kolekcijas ir visiem pilsoņiem vienlīdz piederošs īpašums un šo pilsoņu bērniem līdz pilngadības sasniegšanai jābūt vienādām tiesībām tām piekļūt. Praksē tas nozīmē ne vien to, ka bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam publiskie muzeji ir pieejami bez maksas. Kādā no ikgadējām NEMO sanāksmēm Nīderlandes muzeju apvienības šefs Zībe Vaide (Siebe Weide) ziņoja, ka strādājot pie muzeju sadarbības tīkla izveides, kas garantētu to, ka jebkurā Nīderlandes vietā 50 km rādiusā būtu pieejama pirmklasīga māksla. Mūsu gadījumā tas nozīmētu, ka mēs ne tikai nosauktu kultūras kanona vērtības, bet arī parūpētos par to aizsniedzamību no jebkuras vietas Latvijā.

Šis piemērs, manuprāt, regulāras profesionālās rutīnas apstākļos arī atbildētu uz jautājumu par fizisku oriģinālpriekšmetu nodošanu sabiedrības rokās. Gan ne “burtisku”, bet ar profesionālu starpniecību. Piekrītu, ir starpība. Tomēr fiziskā pieejamība prasa ievērot profesijas pamatprincipus priekšmetu saglabāšanā, ko citādi kā muzeja apstākļos nodrošināt nevar. Statistika caurmērā ir līdzīga visur pasaulē. Arī Latvijā publisko muzeju ekspozīcijās un izstādēs apskatāmi aptuveni pieci procenti no visa Nacionālā muzeju krājuma, un pie esošā krājuma pieauguma tempa tam nav iemesla mainīties. Iespējams, nelielu ierosmi priekšmetu fiziskai pieejamībai pēc situācijas normalizēšanās un publiskā darba uzsākšanas sniegs atklātā krājuma iespējas Pulka ielas kompleksā. Bet jautājums, laikam, šajā situācijā nav gluži par rutīnu. Laikā, kad muzeji un krātuves ir pilnībā ciet, jautājums ir par citiem mākslas un citu kolekciju nepastarpinātas un jēgpilnas pieejamības veidiem. Tādēļ, ja mums šobrīd kas atliek, tad tā ir ārtelpa, kura Latvijā patlaban nav liegta un līdzīgi kā daba var kalpot par mierinājumu un iedvesmu. 

Domāju, tā nav nejaušība, ka sociālajos tīklos kā populāra pastaigu vieta arvien biežāk sāk parādīties tieši kapsētas. Ne tikai valdošās memento mori noskaņas dēļ sabiedrībā, bet vienkārši tādēļ, ka publiskajā ārtelpā viskoncentrētāk māksla atrodama pieminekļu, memoriālu un kapu kultūrā. Kas zina, varbūt situācija pat dos grūdienu idejas par sepulkrālās (sepulchral – angļu val.) kultūras ārtelpas muzeja izveidi Lielajos kapos ar atbilstošu infrastruktūru un informācijas piekļuves iespējām?

Ir jājautā – vai tiešām obligāti jābūt tādai ar senu nacionālās mākslas tradīciju apveltītai un pasaulei atvērtai nācijai kā Nīderlande, lai vadītos pēc vienkāršā pamatpostulāta, ka mākslai ir jābūt tur, kur tās auditorija, vai tā būtu fiziska, vai virtuāla telpa? Un vai nepieciešams lielmeistara tituls šahā, lai izskaitļotu, ka mākslas pieejamības gadījumā ieguvums popularitātē un atpazīstamībā neiedomājami daudzkārt pārsniegs tos pārdesmit eiro, ko mēs iekasējam no digitālo kopiju pārdošanas pēc Ministru kabineta noteiktā cenrāža?

Nacionālais muzeju kopkatalogs (NMKK) tiek pieteikts šādi: “Kopumā Latvijas muzejos glabājas vairāk nekā 5,9 miljoni muzeja priekšmetu. Tikai apmēram 5% no šī krājuma ir apskatāmi pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs. Pārējie 95% taps pieejami ar NMKK palīdzību!”

Vadoties pēc šī uzstādījuma, būtu jāsaprot, ka digitalizēto un sistēmā ievadīto NMKK vienību skaits ir proporcionāls muzeju krājuma pieejamībai. Piekritīsiet, ka šis ir šauri tehnisks skatījums. Pirmkārt, to uzņēma ar pretestību. Otrkārt, tas maldīgi lika paļauties, ka būs kāds, kurš pašu muzeju vietā parūpēsies par viņu digitālo resursu iesaiņošanu un nogādāšanu līdz publikai. Nevar arī pārmest krājuma glabātājiem un reģistratoriem, kuri godprātīgi digitalizē un ik gadus ievada NMKK prasīto vienību skaitu, jo vairāk no viņiem prasīts netiek. Tālākais būtu pakalpojumu dizaina uzdevums. Tāpēc pēc paziņojuma, ka pārējie 95% taps pieejami, jājautā – kādā iesaiņojumā, jo pieejamība sākas ar produkta noformējumu. Jāpiekrīt Paulam Bankovskim, kurš atzīmē, ka muzeji jau gadiem taustījušies digitalizācijas virzienā un lauzījuši galvu, kā nokļūt tuvāk publikai un nu pienācis laiks “kaujas treniņiem” publikai piekļūt tuvāk digitāli.

Taču, ja vienīgais, kas uz šo brīdi ir Latvijas muzeju rīcībā, ir interneta vietnes galerijas, virtuālās pastaigas un vienīgi atsaucēm pētniecībā noderīgā NMKK datubāze, tad par “kaujas treniņiem” publikas sasniegšanā īsti runāt nevaram.

Man var nepiekrist, tomēr NMKK nekad neaizstās muzeju individuālās digitālās krājuma uzskaites sistēmas. Kopējā datubāze ir vajadzīga atskaitei un atsaucēm; tā nekad nekļūs par jaunu produktu un pakalpojumu ar pievienoto vērtību radīšanas platformu. Tas vienkārši nav kolektīvo sistēmu uzdevums.

Šo funkciju jānodrošina individuālajām, precīzi konkrētām mērķgrupām kalibrētām sistēmām, kuras, protams, dublēs kopējās datubāzes saturu, bet piedāvās virkni radošās darbības rīku, ļaujot publikai pašai piekļūt un darīt ar priekšmetiem visu, kas vien viņiem ienāktu prātā. Tāpēc godīgāk no administrācijas puses būtu bijis jau no paša sākuma akreditētajiem muzejiem teikt, ka kopkatalogs neaizstās oriģinālās krājuma sistēmas, īpaši attiecībā uz komunikāciju darbu – tas ir jādara pašiem.

Tomēr tikai nedaudziem muzejiem ir līdzekļi un tehniskās iemaņas pašiem izstrādāt kvalitatīvus produktus, lai tie neizskatītos pēc amatieru veikuma. To saprotot, muzeji ar tālredzīgu digitālo stratēģiju iet daudz radikālāku resursu pieejamības ceļu, kam tiešām ir potenciāls sasniegt jaunas mērķgrupas. Lieki piebilst, ka, lai to darītu, ir nepieciešama juridiskā brīvība, kāda valsts un pašvaldību muzejiem mūsu valstī nepiemīt. Acīmredzot sociālais kontrakts, kādu esam noslēguši kā pilsoņi ar galvenajiem kultūras mantojuma resursu turētājiem, vairākumu apmierina. 

Tāpēc būs jārēķinās ar pārsteigumiem. Publiskajā telpā, arī pilsētas ārtelpā, jau manāmas pirmās vērā ņemamās liecības, kur NMKK, par muzeju individuālajām sistēmām nerunājot, sāk izkonkurēt liberālākā vidē tapuši kolekciju pieejamības produkti.

Te vietā atcerēties Jozefa Šumpētera (Joseph Schumpeter) radošās graušanas ekonomikas teoriju. Pat pie labākajiem administrācijas (Eiropas Savienības un nacionālo valstu atbildīgo institūciju) nodomiem padarīt pieejamas visu akreditēto muzeju kolekcijas, tā nekad nebūs tā pieejamība, kas, vienkārši izsakoties, spēs padarīt ikdienas dzīvi labāku. Datubāzēm, kā likums, ir maz sakara ar pakalpojumu dizainu. Ja pat šie sērkociņa izmēra attēli nonāk līdz potenciālajam lietotājam, tiem ir tikai uzziņu resursa vērtība. Savukārt, atverot ar autortiesībām neapgrūtināto kolekciju attēlus brīvai pieejai, piemēram, Rijksmuseum, automātiski ieslēdz multiplikatoro effektu, kam vairs praktiski nav iespējams izsekot – kur un kā tiek lietoti šie attēli, kā interpretēti u. tml. 

Tādēļ, ja kā nozare vispār gribam virzīties uz priekšu un būt sabiedrībai vajadzīgi, vispirms jātiek galā ar šoku, ko izraisa it kā “mūsu” krājuma parādīšanās neparedzētās vietās bez atļaujas prasīšanas un līdzīga nonsensa. Tipiskam muzejniekam ar mums raksturīgo privātīpašnieciskuma refleksu tās, protams, ir tīrās šausmas. Ne man vienam būs gadījies dzirdēt, ka muzeja īpašumā esoši attēli klīstot pa internetu un nevarot izsekot nedz to interpretācijai, nedz tam, vai pareizi lietota atsauce uz īpašnieku. Bet vai par to nebūtu jāpriecājas? Lai tas notiktu, jāmainās mentalitātei. Lūk, uzskatāms Šumpētera radošās graušanas ekonomikas teorijas piemērs mūsu pašu pilsētvidē – Āgenskalna tirgus Rīgā ir aptuveni 1000 km rādiusā no Amsterdamas, tomēr tas nav bijis par šķērsli, ja ne gluži oriģinālpriekšmetu, tad pirmklasīgas mākslas nokļūšanai arī pie auditorijas Eiropas perifērijā. Būsiet ievērojuši, ka, kopš tirgu apsaimnieko Kalnciema kvartāla īpašnieki brāļi Mārtiņš un Kārlis Dambergi, pie tirgus ēkas ieejām izvietoti lielizmēra baneri ar Holandes vecmeistaru darbiem. Bez grūtībām jebkurš interesents var šo darbu digitālās kopijas drukas kvalitātes izšķirtspējā lejuplādēt katrai – nekomerciālai, bet jo vairāk komerciālai – vajadzībai. Tieši tas ir Rijksmuseum digitālās stratēģijas veiksmes pamatā – ekspansija uz produkta vispārējas pieejamības rēķina. 

Nezinu, ko sajuta mūsu mākslas muzeju un Kultūras ministrijas pārstāvji, pamanot, kā uz Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā jūgendstila tirgus ēkas fasādes eksponējas Florisa van Diksa (Floris van Dyck) “Klusā daba ar sieru”. Iespējams, neko nejuta, jo neattiecināja uz sevi. Es sajutu tādu kā mazu dūrienu un nodomāju, redz, kā – kaut kad jau tam vajadzēja notikt! Kāds arī pie mums pamanījiis šo Nīderlandes nacionālā muzeja brīvi pieejamo resursu, un nu mēs "burtiski" nokļūsim šī digitālā kolonizācijas projekta ieskāvienos. Izcila māksla, šaubu nav. Bet kur paliek mūsu pašu, piedodiet, nacionālā māksla pilsētvidē? Kur mēs to varam redzēt, baudīt, identificēties ar to, kad muzeji ir ciet?

Ir jau arī kurioza, ja tā padomā, šī pieejamības lieta. Rīgā reklāmas baneru sakaņošana iet strikti caur pilsētas būvvaldi. Interesanti, kā lepnās Hanzas pilsētas Rīgas tradīcijas turpinātājiem patika holandiešu zelta laikmeta (pateicoties kuram tieši beidzās Hanzas savienības zelta laikmets) Āgenskalna tirgus jaunā identitāte? Kuriozais moments te attiecas uz intelektuālās pieejamības aspektu. Ko nolasa regulārais tirgus apmeklētājs no šī izteiksmīgā pilsētvides mākslas objekta? Tirgus ar senām tradīcijām? Ostas pilsētas tirgus ar pārjūru starptautiskajiem sakariem? Globalizācijas laikmeta jaunuzņēmuma pieteikums ar pretenziju uz kosmopolītismu? 

Katrā ziņā mākslas ābeci apguvušais tirgus nācējs redz, ka te nav ne miņas no ierastā ulmaņlaiku nacionālā romantisma ar mīļo, Latvijas bekonu slavinošo Zaļkalna cūciņu, kuru gribējām palielinājumā novietot Centrāltirgū, bet nenovietojām. 

Tāda, lūk, mākslas pieejamības aisberga neredzamā daļa – intelektuālā pieejamība, kam, izrādās, var būt negaidīta saistība ar jau pieminēto mākslas nepastarpinātības problemātiku. 

Āgenskalna tirgus attīstītāji, protams, pelnījuši tikai uzslavu, jo pamanījuši iespēju, kā muzeja oriģinālpriekšmeti “burtiski” nododami sabiedrības rokās. Ja arī Latvijā muzeji lemtu šai idejai par labu, būtu jārēķinās ar pārsteigumiem, ka mūsu kolekcijas sāks parādīties pilsētvidē un pakalpojumu dizainā visnegaidītākajos veidos.

Varbūt šī ir īstā ķecerība šobrīd – atvērt kolekcijas, ļaut tās brīvi lietot, veicināt piederības sajūtu, neprasīt tūlītēju samaksu, bet ļaut tām priecēt acis un lēnām no jauna sildīt valsts ekonomiku? 

Tikmēr – Sadarbībā ar Rijksmuseum, Nīderlande.

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD